Posts Tagged ‘doma’

Domu dzimšana. Prāta metamorfozes.

Saturday, May 3rd, 2014

domu_dzimshana

poēzija

Saturday, April 12th, 2014

„Domāšana ir otrajā vietā skaistuma ziņā. Visskaistākā ir poēzija. Ja pastāvētu poētiskā domāšana un domājošā poēzija – tā būtu paradīze”. /P.Mersjē/

Image3ib

Nakts vilciens uz Lisabonu

Saturday, April 12th, 2014

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

Image2

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”Image1

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Ragana izdēja olu

Monday, May 6th, 2013

Dubravka Ugrešiča „Ragana izdēja olu” RaganaIzdejaOlu

Nepārstāstīšu anotāciju – to var izlasīt piem.te. Grāmata ir par Sievieti. Par Sievietēm. Par vecumu. Par to, ko nepamanām (vai drīzāk neapzināti neļaujam apziņā ienākt). Ragana automātiski asociējas ar negatīvo, bet aizvien vairāk sliecos uz viedokli, ka tapt nosauktai par raganu – ir kompliments. Ragana ir zinātāja. Ragana ir veca (ārēji varbūt arī jauna, bet ar „vecu” galvas iekšpusi), vecums ir gudrība, viedums. Viduslaikos dedzināja raganas – sievietes, kuras ZINĀJA. Zināja kā dziedināt, kā saprast, kā palīdzēt, kā tikt galā ar jebko. Zinātājas, zintnieces = viedas sievietes = raganas. Grāmatā kaudzēm simbolu – raganas, olas, piestas u.c., kas liek domāt gan par pirmsākumu, gan pastāvēšanu, gan nobeigumu.

Izcili laba grāmata. Pretēji internetā atrodamajām atsauksmēm, mani fascinēja grāmatas sadalījums trijās, nē – četrās daļās. Kas it kā nesaistītas, bet tai pašā laikā ārkārtīgi cieši sapītas kopā. Manuprāt, ļoti oriģināla pieeja.

Beznosacījumu laimes pieskāriens

Sunday, October 14th, 2012

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. ievs/A.Bariko Stikla pilis


Vienradzis. Fejas. Nereālā realitāte.

Tuesday, September 25th, 2012

Nekas nav tā kā izskatās. Tēls iekš tēla. Dzīve iekš dzīves. Nerealitāte reizēm ir reālāka par īsteno. Kaklasaite ar zemtekstu. Uzzīmēt fantāziju.

vienradzis

Savādi

Wednesday, March 14th, 2012

Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās.  /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/ 

ievs

Kafka liedagā

Saturday, February 18th, 2012

ibMurakami grāmata  “Kafka liedagā”.

Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies.  Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir  labs trenažierīts.

Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.

Svešvārdu vārdnīca: KULTS
- Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
- 1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
- 2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.

Dvēseles aristokrāti

Monday, November 28th, 2011

nr3„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

Līdzsvars

Monday, June 13th, 2011

ie (2) Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.

“Ziedošu jaunavu pavēnī”                                                                                               Marsels Prusts

Mirklis

Friday, April 15th, 2011

ieva-pl1… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; …  pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…

Žans Pols Sartrs

Zudušo mīlētāju gads

Thursday, March 24th, 2011

vinjaN.Aslāms. Zudušo mīlētāju gads.

… viņa šķiet viena no tiem cilvēkiem, kuru satikt nozīmē satikt sevi …

… Nemēģiniet palīdzēt tauriņam izrāpties no kūniņas, ja gadās atrast kādu tādā stadijā. Ja tā darīsiet, tauriņš būs pelēks. Piepūle, ko tauriņam prasa kūniņas atvēršana, apasiņo spārnus, piešķirot tiem krāsu un zīmējumu …

Ievaszīds lasa

Tuesday, March 1st, 2011

lasiit

Tas, kas nelasa, apzog sevi. Ierobežo sevi vienā dzīvē un vienā prātā. Tas, kas nelasa, apzog citus. Nozog viņiem savas domas, kas rastos pēc lasīšanas.  /ieva/

Zīmes

Wednesday, February 16th, 2011

ieva Visi un viss, ko mēs dzīvē satiekam mums ir nepieciešami un kaut ko iemāca, kaut ko dod.  Svarīgi ir nekļūdīties tajos ienācējos, kas ir zīmes, kuras norāda to, ko mums nevajag. /ieva/

Puse no saprašanas

Wednesday, January 12th, 2011

ievins„Visu, ko jūs nesaprotat,”  viņš mēdz atkārtot saviem stažieriem,  „Visu, kas jums nedodas rokā vai sniedzas pāri jūsu saprašanai, pamēģiniet to uzzīmēt. Kaut vai slikti. Kaut vai pavirši. Ja gribam kaut ko uzzīmēt, esam spiesti palikt mierā, lai to novērotu, un novērot, – jūs redzēsiet – jau ir puse no saprašanas…”


A.Gavalda. Mierinošā.

Nejaušības. Jaušības.

Tuesday, September 28th, 2010

nr2… Tādu nejaušību nemaz nav. Ja tas, kuram kaut kas nepieciešams, atrod šo nepieciešamo, tad to ir sagādājusi nevis nejaušība, bet gan viņš pats, paša vēlme un nepieciešamība aizved viņu pie tā…


H.Hese. Demians.

Patiesība

Sunday, August 15th, 2010

“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis.  Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr - mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. andaluciaPatiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/

Šķietami nesakarīgu lietu sakarība

Tuesday, June 29th, 2010

… Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību. Un gudru. Mēs zinām un pazīstam tikai dažas.  Pašas parastākās, varbūt var teikt – pašas primitīvākās. Koks – saknes – zeme.  Plāns – darbs – alga. Viņš – viņa – kāzas – bērns.  Vai tāpat: viņš – viņa – bērns.
- Par ko domā nazis?
- Par griešanu.
- Par maizi.
Redziet, cik skaidri un cik vienkārši!
- Par ko domā laiva?
- Par peldēšanu.
- Par airiem.
Redziet, cik šī pasaule ir sasodīti funkcionāla!
Viens cilvēks man atbildēja tomēr saprotoši.
- Par ko domā nazis?
- Par spuldzi.
- ?
- Par spuldzi. Viņa ir tik spoža un apaļa…
Un patikšanā pats noklikšķināja ar mēli.
Ir dienas, kad lietas var sajaukt kā kārtis, visjuceklīgākajā nekārtībā, bet paskaties – tās grupējas agrāk neredzētās kombinācijās, par kurām tev nebija ne jausmas:  cepure, tava lepnā galvas sega, apgāžas otrādi, un kāds tajā met nabaga dāvanu.  Viens vīrs ar elektrosūkni vienu ezeru pārsūknē otrā ezerā, tu ar peņģerotu nes atpakaļ, un jūs esat vienlīdz stipri. Peņģerots uzvar elektrosūkni, akmeņi apveļas ar vēderu pret sauli. Skaistā zobbirstīte tīra cirvim zobus, tas smaida svētlaimīgi, bet tērauda vīle mirst vientulībā. Tas tikai no sākuma liekas tā nesaprotami. Dzīvē tā ir, ļoti interesanti ir, un to visu var redzēt. Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību. /I.Ziedonis.Epifānijas./