Posts Tagged ‘doma’

Nejaušības. Jaušības.

Tuesday, September 28th, 2010

nr2… Tādu nejaušību nemaz nav. Ja tas, kuram kaut kas nepieciešams, atrod šo nepieciešamo, tad to ir sagādājusi nevis nejaušība, bet gan viņš pats, paša vēlme un nepieciešamība aizved viņu pie tā…


H.Hese. Demians.

Patiesība

Sunday, August 15th, 2010

“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis.  Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr - mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. andaluciaPatiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/

Šķietami nesakarīgu lietu sakarība

Tuesday, June 29th, 2010

… Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību. Un gudru. Mēs zinām un pazīstam tikai dažas.  Pašas parastākās, varbūt var teikt – pašas primitīvākās. Koks – saknes – zeme.  Plāns – darbs – alga. Viņš – viņa – kāzas – bērns.  Vai tāpat: viņš – viņa – bērns.
- Par ko domā nazis?
- Par griešanu.
- Par maizi.
Redziet, cik skaidri un cik vienkārši!
- Par ko domā laiva?
- Par peldēšanu.
- Par airiem.
Redziet, cik šī pasaule ir sasodīti funkcionāla!
Viens cilvēks man atbildēja tomēr saprotoši.
- Par ko domā nazis?
- Par spuldzi.
- ?
- Par spuldzi. Viņa ir tik spoža un apaļa…
Un patikšanā pats noklikšķināja ar mēli.
Ir dienas, kad lietas var sajaukt kā kārtis, visjuceklīgākajā nekārtībā, bet paskaties – tās grupējas agrāk neredzētās kombinācijās, par kurām tev nebija ne jausmas:  cepure, tava lepnā galvas sega, apgāžas otrādi, un kāds tajā met nabaga dāvanu.  Viens vīrs ar elektrosūkni vienu ezeru pārsūknē otrā ezerā, tu ar peņģerotu nes atpakaļ, un jūs esat vienlīdz stipri. Peņģerots uzvar elektrosūkni, akmeņi apveļas ar vēderu pret sauli. Skaistā zobbirstīte tīra cirvim zobus, tas smaida svētlaimīgi, bet tērauda vīle mirst vientulībā. Tas tikai no sākuma liekas tā nesaprotami. Dzīvē tā ir, ļoti interesanti ir, un to visu var redzēt. Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību. /I.Ziedonis.Epifānijas./

Ragana izdēja olu

Thursday, May 6th, 2010

Dubravka Ugrešiča „Ragana izdēja olu” RaganaIzdejaOlu

Nepārstāstīšu anotāciju – to var izlasīt piem.te. Grāmata ir par Sievieti. Par Sievietēm. Par vecumu. Par to, ko nepamanām (vai drīzāk neapzināti neļaujam apziņā ienākt). Ragana automātiski asociējas ar negatīvo, bet aizvien vairāk sliecos uz viedokli, ka tapt nosauktai par raganu – ir kompliments. Ragana ir zinātāja. Ragana ir veca (ārēji varbūt arī jauna, bet ar „vecu” galvas iekšpusi), vecums ir gudrība, viedums. Viduslaikos dedzināja raganas – sievietes, kuras ZINĀJA. Zināja kā dziedināt, kā saprast, kā palīdzēt, kā tikt galā ar jebko. Zinātājas, zintnieces = viedas sievietes = raganas. Grāmatā kaudzēm simbolu – raganas, olas, piestas u.c., kas liek domāt gan par pirmsākumu, gan pastāvēšanu, gan nobeigumu.

Izcili laba grāmata. Pretēji internetā atrodamajām atsauksmēm, mani fascinēja grāmatas sadalījums trijās, nē – četrās daļās. Kas it kā nesaistītas, bet tai pašā laikā ārkārtīgi cieši sapītas kopā. Manuprāt, ļoti oriģināla pieeja.