Posts Tagged ‘grāmata’

balts. iedvesmas pieturpunkti

Thursday, January 11th, 2018

Iedvesmas pieturpunkti Nr.25   Balts. Jasmīnas Rezā lugā Art notikumi risinās ap baltu gleznu. Trakoti dārga glezna, balta ar baltām svītrām. Lugā tas vairāk ir kā katalizators attiecībām, bet man vislaik mudžinās pa galvu domas tieši par pašu balto darbu. Vai balts ir tikai balts? Manā uztverē balts ir vispilnākā krāsa, jebkura cita krāsa ierobežo vairāk, ar sajūtu, ar noskaņu, asociācijām, utt., bet baltais ļauj lidot.
Balts audekls pie sienas ir kā spogulis, kurā atspoguļojas tavas paša domas, bet tikai pie nosacījuma, ka tavas domas ir spējīgas lidot un tu esi gatavs redzēt to, kas darās tavā galvā.
Vēl viena asociācija ar balto man ir no Bariko darba “Okeāns jūra”, kur gleznotājs dienu no dienas glezno pie jūras, bet audekls joprojām ir balts, jo viņš GLEZNO JŪRU AR JŪRAS ŪDENI. Rezultātā top balts darbs ar knapi samanāmu sarkanu svēdriņu, kura rodas, kad gleznotājs ar otu pieskaras sievietes lūpām. Grāmatu lasīju pirms daudziem daudziem gadiem, bet grāmatas domas dzīvo ar mani katru dienu. Jā, jā es mīlu Bariko!

ieva-white

klusie ūdeņi. iedvesmas pieturpunkti

Friday, December 8th, 2017

Iedvesmas pieturpunkti Nr.14  Esmu introverta. Ar ļoti augstu introvertuma procentu. “Par laimi” vai “diemžēl” – atkarīgs no situācijas. Agrāk ar to bija grūtāk sadzīvot, jo pasaulē joprojām valda uzskats, ka ekstravertais ir “normālāks”. Ļoti palīdzīga izrādījās, S.Keinas grāmata “Klusie ūdeņi. Introverto spēks ekstravertajā pasaulē”. Iesaku izlasīt. Introvertais ir uzmanīgs pret detaļām, niansēm, tas attiecas gan uz lietām, gan cilvēkiem, jūt, sajūt, pamana, piefiksē, bet nerunā vai runā maz. Introvertam apkārtējā vidē vajag maz stimulu, jo ārprātā daudz stimuli ir viņa iekšpusē, domās. Introverts var staigāt melnbalts un dzīvot pilnīgi baltā mājā, jo galvas iekšpusē viņam ir krāsu eksplozija. Introverts var nerunāt ar cilvēkiem, jo iekšpusē risina vismaz 10 sarunas ar sevi. Introverts ļoti labi jūtas ar kaķi. Introvertam uzdzen šausmas “small talk” – saviesīgas sarunas   ne par ko. Introverts ir sajūsmā par sarunu biedru, ar kuru var risināt dziļas sarunas par lietu, kas viņu aizrauj. Joprojām vēl mācos sadzīvot ar savu introvertumu, mācos justies normāli nerunājot – neizlikties, ka obligāti ir kaut kas jāpasaka, mācos justies normāli neejot ciemos, bieži atsakoties no saviesīgiem pasākumiem. (Dažas reizes gadā var :)) Vēl man daudz jāmācās, lai sajustos patiešām labi. Grāmatas palīdz. Varbūt vari ieteikt man vēl kādu grāmatu par šo?

Lasi Fabulā: https://fabula.im/en/55e0137ebe738f35001670f8-Klusie-udeni-Introverto-speks-ekstravertaja-pasaule-Suzana-Keina

introvert

fabula. iedvesmas pieturpunkti

Sunday, November 5th, 2017

Iedvesmas pieturpunkti Nr.6    M.Sepas grāmata “Migrēna.Izlaušanās”  – iesaku visiem migrēnas skartajiem un visiem, kam jādzīvo kopā ar šiem migrēnas “izraudzītajiem”. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka par to iespējams uzrakstīt romānu, jā – pamacību grāmatas, veselības padomu grāmatas, dziedniecības grāmatas, bet romāns! Šur tur arī daži joki, smieklīgi. Bet kopumā sajūta, ka tevi saprot. Precīzi saprot. Paldies Fabula: https://fabula.im/lv/9789934539190-Migrena-Izlausanas-Maija-Sepa

izlausanas

nepanesamais esības vieglums

Saturday, August 26th, 2017

Esmu aizrāvusies ar Milanu Kunderu. Kas ir labāks smagums vai vieglums? Kas ir labāk pacelties bezpiesaistes vieglumā vai izjust pilnu amplitūdu smaguma, sajūtot realitāti tādu, kā tā ir?

kundera

intelligence is sexy

Friday, August 11th, 2017

Ja gribi peldēties, nāksies saslapināties.  /A.Hermanis/  https://fabula.im/lv/9789934565076-Dienasgramata-Alvis-Hermanis

venecijas pecpusdiena

dvēseles aristokrāti

Friday, July 28th, 2017

nr3„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

klusā meitene

Monday, April 17th, 2017

ibEs biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.

Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.

Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?

Hēgs “Klusā meitene”

Iemīlēšanās

Sunday, April 2nd, 2017

Havjērs Mariass  “Iemīlēšanās” (http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/105412-iemilesanas.html)

300x0_iemilesanas_webvaks

“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”

Misters Gvins

Sunday, October 9th, 2016

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”    venice

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”

Mersjē “Lea”

Thursday, October 16th, 2014

…dvēseles sāpes, kuras palīdzi radīt pats, ir panesamas vieglāk nekā tādas, kas tevi vienkārši piemeklē…sicilia 2013 670

…Sieviete, kura vienmēr meklēja skaidrību. Ne tāda veida skaidrību, kādu es pazinu no zinātnes, un arī ne šaha skaidrību. Bet gan tādu skaidrību, kas bija grūtāk notverama un biedēja mani ar savu netveramību. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Vai gan to negrib zināt ikviens? Jā, bet Marija gribēja precīzi zināt, kāpēc viņi to dara. Un kā jūtas, to darot.Precīzi kā jūtas. Par sevi viņa to gribēja zināt ne mazāk precīzi kā par pārējiem; viņa bija stūrgalvīga un neatlaidīga, ja runa bija par sevis saprašanu. Un tā es iepazinu saprašanas kaislību, kas sākumā lika visam – pat vislabāk pazīstamajam – izskatīties valdzinošākam un krāšņākam, lai beigu beigās iegrūstu mani nesapratnes tumsā, kuru bez Marijas priekšstata par skaidrību es nebūtu iepazinis.

“Lea”  Paskāls Mersjē

Virskārta

Monday, April 14th, 2014

ib-jura„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”


/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

poēzija

Saturday, April 12th, 2014

„Domāšana ir otrajā vietā skaistuma ziņā. Visskaistākā ir poēzija. Ja pastāvētu poētiskā domāšana un domājošā poēzija – tā būtu paradīze”. /P.Mersjē/

Image3ib

Nakts vilciens uz Lisabonu

Saturday, April 12th, 2014

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

Image2

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”Image1

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Beznosacījumu laimes pieskāriens

Monday, October 14th, 2013

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. ievs/A.Bariko Stikla pilis


Jūra jūra

Wednesday, March 13th, 2013

Izlasīju A.Mērdokas “Jūra, jūra” sicilia 2013 082(27989)

Alessandro Baricco

Tuesday, October 9th, 2012

” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.

– Gleznas?

- Nē. Viņš tos portretus rakstīja.

- Vai kaut kas tāds ir iespējams?

- Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.

Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.

- Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda.  Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”

Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.

ieva&veneci

Savādi

Wednesday, March 14th, 2012

Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās.  /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/ 

ievs

Kafka liedagā

Saturday, February 18th, 2012

ibMurakami grāmata  “Kafka liedagā”.

Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies.  Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir  labs trenažierīts.

Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.

Svešvārdu vārdnīca: KULTS
- Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
- 1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
- 2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.

Smalks labirints

Saturday, February 11th, 2012

ib - pienenjpukas

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/

Stikla pilis

Friday, December 2nd, 2011

ievas taurenis“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus  mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina  dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”

Alesandro Bariko              “Stikla pilis”