Posts Tagged ‘grāmata’

Jūra jūra

Wednesday, March 13th, 2013

Izlasīju A.Mērdokas “Jūra, jūra” sicilia 2013 082(27989)

Alessandro Baricco

Tuesday, October 9th, 2012

” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.

– Gleznas?

- Nē. Viņš tos portretus rakstīja.

- Vai kaut kas tāds ir iespējams?

- Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.

Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.

- Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda.  Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”

Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.

ieva&veneci

Savādi

Wednesday, March 14th, 2012

Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās.  /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/ 

ievs

Kafka liedagā

Saturday, February 18th, 2012

ibMurakami grāmata  “Kafka liedagā”.

Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies.  Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir  labs trenažierīts.

Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.

Svešvārdu vārdnīca: KULTS
- Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
- 1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
- 2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.

Smalks labirints

Saturday, February 11th, 2012

ib - pienenjpukas

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/

Stikla pilis

Friday, December 2nd, 2011

ievas taurenis“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus  mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina  dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”

Alesandro Bariko              “Stikla pilis”

Vēja ēna

Friday, July 1st, 2011

(…) -Un kādu tu redzi mani?filerimos

– Kā mīklu.

-Tas ir visdīvainākais kompliments, kādu man jebkad ir izteikuši.

- Tas nav kompliments. Tas ir drauds.

- Kā tā?

- Mīklas vajag atrisināt un izdibināt, ko tās sevī slēpj.

- Varbūt tu būsi vīlies, redzēdams, kas tur iekšā.

- Varbūt es būšu pārsteigts. Un tu tāpat. (…)

Karloss Ruiss Safons “Veja ēna”

Līdzsvars

Monday, June 13th, 2011

ie (2) Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.

“Ziedošu jaunavu pavēnī”                                                                                               Marsels Prusts

Mirklis

Friday, April 15th, 2011

ieva-pl1… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; …  pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…

Žans Pols Sartrs

Zudušo mīlētāju gads

Thursday, March 24th, 2011

vinjaN.Aslāms. Zudušo mīlētāju gads.

… viņa šķiet viena no tiem cilvēkiem, kuru satikt nozīmē satikt sevi …

… Nemēģiniet palīdzēt tauriņam izrāpties no kūniņas, ja gadās atrast kādu tādā stadijā. Ja tā darīsiet, tauriņš būs pelēks. Piepūle, ko tauriņam prasa kūniņas atvēršana, apasiņo spārnus, piešķirot tiem krāsu un zīmējumu …

Puse no saprašanas

Wednesday, January 12th, 2011

ievins„Visu, ko jūs nesaprotat,”  viņš mēdz atkārtot saviem stažieriem,  „Visu, kas jums nedodas rokā vai sniedzas pāri jūsu saprašanai, pamēģiniet to uzzīmēt. Kaut vai slikti. Kaut vai pavirši. Ja gribam kaut ko uzzīmēt, esam spiesti palikt mierā, lai to novērotu, un novērot, – jūs redzēsiet – jau ir puse no saprašanas…”


A.Gavalda. Mierinošā.

Nejaušības. Jaušības.

Tuesday, September 28th, 2010

nr2… Tādu nejaušību nemaz nav. Ja tas, kuram kaut kas nepieciešams, atrod šo nepieciešamo, tad to ir sagādājusi nevis nejaušība, bet gan viņš pats, paša vēlme un nepieciešamība aizved viņu pie tā…


H.Hese. Demians.

Patiesība

Sunday, August 15th, 2010

“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis.  Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr - mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. andaluciaPatiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/

Ragana izdēja olu

Thursday, May 6th, 2010

Dubravka Ugrešiča „Ragana izdēja olu” RaganaIzdejaOlu

Nepārstāstīšu anotāciju – to var izlasīt piem.te. Grāmata ir par Sievieti. Par Sievietēm. Par vecumu. Par to, ko nepamanām (vai drīzāk neapzināti neļaujam apziņā ienākt). Ragana automātiski asociējas ar negatīvo, bet aizvien vairāk sliecos uz viedokli, ka tapt nosauktai par raganu – ir kompliments. Ragana ir zinātāja. Ragana ir veca (ārēji varbūt arī jauna, bet ar „vecu” galvas iekšpusi), vecums ir gudrība, viedums. Viduslaikos dedzināja raganas – sievietes, kuras ZINĀJA. Zināja kā dziedināt, kā saprast, kā palīdzēt, kā tikt galā ar jebko. Zinātājas, zintnieces = viedas sievietes = raganas. Grāmatā kaudzēm simbolu – raganas, olas, piestas u.c., kas liek domāt gan par pirmsākumu, gan pastāvēšanu, gan nobeigumu.

Izcili laba grāmata. Pretēji internetā atrodamajām atsauksmēm, mani fascinēja grāmatas sadalījums trijās, nē – četrās daļās. Kas it kā nesaistītas, bet tai pašā laikā ārkārtīgi cieši sapītas kopā. Manuprāt, ļoti oriģināla pieeja.