Posts Tagged ‘meklēt’

par to pašu

Monday, September 10th, 2018

ievaszidsMan patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē.

„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

tas ir daudz vai maz?

Sunday, September 9th, 2018

Reanimatologs, SKOLOTĀJS  Pēteris Kļava saka: “Neapzinātajā kolektīvajā apziņā pār cilvēci valda bailes, kuras sekas ir alkatība un agresivitāte, tāpēc cilvēki mēģina paslēpties reliģijās, filozofijās, dzejā, zinātnes pētījumos vai baudās. Bet viedums piedāvā iepazīt sevi, kas arī ir dzīves jēga. … jūtu, ka ļoti daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – tie varētu būt 60 000 – interesējas par fundamentāliem garīguma, psihes un zinātnes jautājumiem. Kāpēc es minu šo skaitli? Zinātne izsaka varbūtību, ka ikvienā sabiedrībā apmēram 3 – 4% cilvēku piemīt “Dieva gēns” vai garīguma izziņas gēns. Te arī ir tie 60 000 – 3 % no 2 miljoniem Latvijas tautas”.

Tas ir daudz vai maz?

“Izmaiņas, pasaulē, valstī sākas no katra cilvēka spējām apzināties savu apziņu  un tās radošo potenciālu”.

ieva-klava

Smalks labirints

Saturday, February 11th, 2012

ib - pienenjpukas

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/