Posts Tagged ‘Paskāls Mersjē’

poēzija

Wednesday, October 5th, 2022

iedvesmas pieturpunkti nr.197 “Kas īsti esot poēzija, atceļā viņš piepeši bija pajautājis. Un piebildis: viņš domājot nevis dzejoļus, bet gan poēziju plašākā nozīmē, to, kura atrodama prozā un arī gleznās, fotogrāfijās, filmās, mūzikā. “Poēzijai – man šķiet, tai ir saistība ar laika pieredzi””, Leilands bija atbildējis. “Varbūt varētu sacīt: tas ir veids, kā ļaut tagadnei pilnībā būt tagadnei. Līdzeklis, kā apturēt laiku. Lasot, aplūkojot gleznas vai klausoties mūziku, mēs liekam mierā pagātni, proti, nevis aizmirstam to, bet gan bez piepūles palaižam vaļā un neļaujam, lai tagadni izkropļo un aizmiglo saspringtas gaidas attiecībā uz nākotni. Poētiskā tagadne ir itin kā izcelta no laika plūduma un nenovēršamās secības. Tam ir kaut kāda saistība ar mirdzošajiem mozīkas gabaliņiem tavā nomaļajā kapelā. Poēzija ļauj pilnībā pievērsties kādai lietai. Kaut kas poētisks, kāds teikums, aina, skaņa: tas savaldzina tā, kā nespēj nekas cits. Gribētos, lai tas nekad nebeidzas vai nepazūd, gribētos baudīt to vēl un vēl. Līvijai bija kāda doma, kas mazliet citāda, tomēr iederas šeit: kaut kas poētisks, pat ja tas ir kaut kas mazs, kāda sīka detaļa, aplūkošanas brīdī piešķir dzīvei tādu dziļumu, kāda tai parasti nav. Tādā brīdī, viņa teica, dzīve kopumā pārvēršas par tēmu, bet mums par to nav jārunā it nemaz. Tāpēc poēzija mūs ne tikai kaut kādā veidā saviļņo, bet, to pieredzēdami, mēs esam kā pasargāti, atrodamies vairāk pie sevis pašiem nekā parasti. Un uztvēruma brīdī jūtam: pasaulē mēs pēkšņi esam citādi.”  /P.Mersjē “Vārdu svars”/

Vārdu svars

Thursday, September 22nd, 2022

iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā.  Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk.  Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!

Virskārta

Monday, April 14th, 2014

ib-jura„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”


/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

Nakts vilciens uz Lisabonu

Saturday, April 12th, 2014

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

Image2

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”Image1

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/