ievas zīds

iedvesmas pieturpunkti nr.43 Kvēldiegs. Izrāde: ģitāras skaņa + vertikālā deja + gaismas + video projekcijas. Ar pamatdomu – apzinātie sapņi, ko pasvītroja telpas iekārtojums katrā pusē skatuvei uz melnas sienas uzraksts. Gaismas kā dzirksteles seko līdzi skaņai un kustībai. Spuldzes iedegas no pieskārieniem un nodziest. Sapņi uzprojicējas un nodziest. Skaisti.

iedvesmas pieturpunkti nr.42 Pirms kāda laika pētot izdevniecības sadaļu “Drīzumā” ieraudzīju virsrakstu “Lasītājs vilcienā 6.27″,  ieliku savā krājumā kā vēlamo “upuri” lasīšanai. Šodien bija tā priecīgā diena, kad bibliotēkā tiku pie grāmatas – pilnīgi jauna vēl bibliotēkas plauktos nepagulējuša eksemplāra. Melns samtains vāciņš, kas jāpaglauda (nav iespējams atturēties :D). Vienīgā  bēdlieta – pārāk plāna. Bet par pašu grāmatu varu teikt, ka viena no pēdējā laika skaistākajām lasītajām grāmatām. Visnetipiskākais mīlasstāsts, kas sākas  aiz grāmatas robežām. Visdīvainākie varoņi. Visdīvainākās darbības vietas. Manā gaumē.

Iesaku.

iedvesmas pieturpunkti nr.37  visskaistākā ir vēlas pēcpusdienas gaisma. Silta un mierinoša. Dienasgaisma ir asa, tīra un visredzoša. Rīta gaisma ir modra, optimistiska un dzidra. Taču vēlā pēcpusdienas gaisma ietin noskaņā, nomierina un sagatavo vakaram. Klusināta un silta. Vienmēr silta! Pat ziemā! Tā ir mana mīļākā gaisma, uz kuru nekad neapnīk skatīties. Ziemā ļoti reti sastopams prieks. Priekšspēle saulrietam – mirklis pirms.

iedvesmas pieturpunkti nr.36  P.Timrota izrāde “Harolds un Moda”. Izrādi redzēju pagājušo nedēļ, bet vajadzēja laiku, lai domas “nosēstos”.  Pirms izrādes biju ļoti skeptiski noskaņota, jo biedēja pieminētās daudzās pašnāvības, bēres un 80it gadīgas kundzītes ekscentriskums. Nāvīga komēdija – rakstīts :D Taču -  neesmu vīlusies! L.Ozoliņa Modas lomā apbūra visu un visus. Tik ļoti uzskatāmi varēja redzēt, cik ļoti traģisks ir tas, ko mēs ikdienā it kā uzskatām par “normālu” dzīvi  un cik brīnišķīgs ir tas, ko reizēm uzskatām par traku, nenormālu. Tik ātri viss pāriet. Mainās. Sākas no jauna. Beidzas. Mainās.

Iesaku.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.34 Viena skaista diena!

Restorāns Zoltners atrodas nekurienes vidū, apsniguši lauki, izgaismoti koki, rozā debesis, klusums. Restorāna stiklotā fasāde ļauj justies kā iekļautam ainavā. Iemīlējos desertā “krēmīgs ābols + dedzināts sviests + ķirbja putas +sviesta cepums”, lūdzu nogaršojiet, ja esiet Zoltnerā! No šodienas ir jauna ēdienkarte, ja kas :)

Iedvesmas pieturpunkti Nr.29 Sassi di Matera  jeb Materas vecpilsēta atrodas Dienviditālijā, Bazilikatas reģionā. Deviņtūkstošgadīgas mājiņas – alas izcirstas klintīs. Tiek minēts, ka tās esot visvecākās mājas pasaulē, kur joprojām dzīvo cilvēki. Pilsēta uzbūvēta ap kalnu un kalna virsotnē atrodas katedrāle. Ieliņas gadu tūkstošiem ir tik gludi nostaigātas, ka ielu akmens šķiet no mīksta, slidena zīda. Atmosfēra ir neaprakstāma, it īpaši vakarā, kad visās alās kalnā iedegas gaismiņas.  Nekādu reklāmu, plakātu, acīm – miers un atpūta. Līdz šim vēl nebij gadījies dzīvot viesnīcā – alā (man patīk ceļojumos izvēlēties pēc iespējas dažādākas apmešanās vietas, kolekcionēju viesnīcu dažādību). Te var palasīt vēl par Materu: http://www.anothertravelguide.lv/bauditaja_celvedis/eiropa/italija/ matera/sirma_neticamie_garsu_celojumi/sena_alu_pilseta_matera

Iedvesmas pieturpunkti Nr.27  Jau kādu brīdi esmu iemīlējusi “rozā”, krāsu, kuru agrāk necietu. Tas ir vēl viens pierādījums, ka cilvēki mainās un, atbilstoši dažādiem mentālajiem stāvokļiem, prasās dažādas ārējās izpausmes. Mana mīlestība pašlaik pieder blāvi rozajam jeb “champagne pink” (arī “spanish pink” un “pastel pink” ir uz to pusi).

Iedvesmas pieturpunkti Nr.20 Ziemassvētku dāvanu saiņošana man sagādāja tikpat daudz prieka kā dāvanu gatavošana :)

Iedvesmas pieturpunkti Nr.19  Ziemassvētku koncerts Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. 6 jūdze baznīcā ir notikums! Man jau vienmēr liekas, ka viņu mūzika ir vairāk jāklausās kā koncertā nevis jālēkā ballītē, jo tā ir mūzika ar domu, ar sajūtu, ar stāstu.

Ar skaņu man vispār ir tā – ir mūzika, balsis, skaņas, kuras var dzirdēt parasti ar ausīm, bet ir skaņas, kas dzirdamas ar visu ķermeni, sajūta, ka iekšā viss ievibrējas. Tā man notiek ar Agra balsi un  Sestās jūdzes mūziku, skaņas tik ļoti rezonē ar mani, ka rodas sajūta – dzird viss ķermenis, katra šūna. Tāda eiforija. Rodas atkarība, gribas klausīties vēl un vēl.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.11 Pirms kāda laika biju izrādē Novecento (“Tūkstošdeviņsimt”) Spīķeru koncertzālē. Novecento ir Alesandro Bariko garstāsts un  Bariko joprojām ir mans iemīļotākais rakstnieks.  Ļoti oriģināla un ļoti uzrunājoša izrāde, pagājis jau laiciņš kopš redzētā, bet tas joprojām dzīvo manī un iedvesmo.

Izcils stāsts + izcila Vestarda Šimkus mūzika = Novecento.  15.decembrī būs vēl viena izrāde – IESAKU, aizejiet!  Tik daudz jaunu sajūtu, jaunu domu!    Ieskatam:   http://www.spikeri.lv/notikumi/eiropas-ziemassvetki-vestards-simkus-koncertizrade-novecento/

Iedvesmas pieturpunkti Nr.4 Mazmežotnes muižā 28.oktobrī Tango sin quinto koncertprogrammā Atgriezties dienvidos/ Vuelvo al Sur. Ļoti sirsnīgs pasākums ļoti īpašā vietā. Esmu ļoti pateicīga, ka varēju piedzīvot tādus mirkļus.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.3 Brīnišķīgs Mārča Auziņa koncerts mūzikas namā Daile. Iesaku, iesaku, iesaku -tiem, kas mīl ģitāru, noskaņu. Koncerta nosaukums “Viens”. Apstādināja galvu no ikdienas, satina ģitāras stīgu skaņās kā samīļojumā. https://muzikaspasaule.lv/home/pop-rock/2311-marcis-auzins-apstadina-laiku-ar-izjustu-hallelujah-kaverversiju-gitarai

Iedvesmas pieturpunkti Nr.2 Iesaku aiziet uz Arsenālu - vēl tikai šonedēļ tur izstāde “Paralēli”.

Vija Zariņa uzrunā tik atvērti, tik dziļi, tik vienkārši.  Grūti aiziet prom no izstādes, gribas sasmelties to tīro, skaidro, patieso.  Tāda vienkārša un reizē ļoti piepildīta esība.

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”   

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”

Izlasīju A.Mērdokas “Jūra, jūra”