ievas zīds

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis

“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus  mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina  dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”

Alesandro Bariko              “Stikla pilis”