Zīds – izsmalcinātības simbols



Zīds - diegi, kurus iegūst no zīdtauriņu kāpura kūniņām.
(zīdtauriņš - latīņu: Bombyx mori)

Zīda iegūšanas tehnoloģiju izgudroja senajā Ķīnā. Saskaņā ar ķīniešu leģendu zīdu izgudroja Dzeltenā imperatora sieva Lei Zu ap 28. gs. pirms mūsu ēras. Lei Zu esot pētījusi zīdtauriņu nodarīto kaitējumu imperatora  zīdkokiem un ievērojusi, ka no to kūniņām iespējams iegūt šķiedras pavedienu, pēcāk viņa esot pierunājusi savu vīru piešķirt viņai zīdkoku birzi, kur audzēt zīdtauriņus. Lei Zu piedēvē arī dažādu zīda ražošanas piederumu izgudrošanu. Zinātniskie atradumi liecina, ka zīdu iespējams sāka ražot jau ap 6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un tas pilnīgi noteikti bija pazīstams 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Zīds bija viena no svarīgākajām un pazīstamākajām precēm starptautiskajā tirdzniecībā līdz pat industriālajai revolūcijai. Pirmie arheoloģiskie pierādījumi par zīda eksportu iegūti no kādas ap 1070. gadā p.m.ē. izgatavotas mūmijas. Ar laiku Āzijā izveidojās Zīda ceļš – tirdzniecības ceļu sistēma, kas veda no Ķīnas uz Eiropu. Ķīnieši centās saglabāt zīda ražošanas tehnoloģijas noslēpumā, lai saglabātu monopolu, tomēr 2. gs. pirms mūsu ēras tehnoloģija bija pazīstama Korejā, 3. gs – Indijā, bet ap 550. gadu to sāka izgatavot Bizantijā, kurp zīda ražošanai nepieciešamos zīdtauriņus līdz ar zīdkoka sēklām, imperatora Justiāna I uzdevumā esot atveduši kristiešu misionāri. Bizantieši, tāpat kā ķīnieši, centās paturēt ražošanas tehnoloģiju noslēpumā, tomēr 8. gs. zīda ražošanas tehnoloģija no ZiemeļĀfrikas tika ievesta Spānijā un Sicīlijā, bet 13. – 14. gs par galvenajiem Eiropas zīda ražošanas centriem kļuva Itālija un Francija.

Vikipēdijas raksts


Zīda ražošana

Tauriņa dzīves laiks ir ļoti īss:  tēviņi iet bojā drīz pēc pārošanās, mātītes – trīs dienās pēc tam, kad ir izdējusi aptuveni 300-700 oliņu. Tā kā oliņas ir ļoti vārīgas, mātīte rūpīgi uzmana, lai tās nebūtu viena virs otras. Tā tās nostāv visu ziemu, pavasarī no tām izšķiļas kāpuri, kas tūlīt sāk negausīgi grauzt zīdkoka lapas. Viena kilograma zīda iegūšanai nepieciešami 250-300 kg lapu.

Šā auduma iegūšanas process ir ilgstošs, tas prasa laiku un pūles. Lai iegūtu kvalitatīvu zīdu, jāizpilda divi galvenie nosacījumi: jāseko, lai kāpuri neiekūņojas, un cītīgi jābaro zīdtārpiņi. Zīdtauriņa oliņas jāuzglabā 18,330C grādu temperatūrā, periodiski paaugstinot to līdz 25 grādiem, kad pienācis laiks kāpuriem izšķilties. Pēc izšķilšanās tie katru pusstundu jābaro ar svaigām, ar rokām lasītām un sasmalcinātām zīdkoka lapām, kamēr tie kļūst resni – mēneša laikā zīdtārpiņš palielina svaru 10 000 reižu! Kāpuru audzēšanai izmanto speciālas pamatnes, un, kad tūkstošiem zīdtārpiņu sāk grauzt lapas, izklausās, it kā lietus bungotu pa skārda jumtu.

Audzēšanas laikā jāseko, lai temperatūra būtu nemainīga, kāpuri jāsargā no skaļa trokšņa un spēcīgiem aromātiem (piemēram, zivs vai sviedru smakas). Zīdtārpiņi jābaro tik ilgi, kamēr tie uzkrājuši pietiekami daudz enerģijas, lai iekūņotos. Veidojot kokonus, kāpuri izdala lipīgu vielu, kas gaisa ietekmē kļūst stingrāka. Tinot ap sevi kokonu, kāpuri apļo galvu tik ilgi, līdz izskatās kā mazas čaganas bumbiņas.

Pēc astoņām vai deviņām dienām siltā un sausā vietā kokoni ir gatavi atšķetināšanai. Vispirms tos apstrādā karstos tvaikos, lai iznīcinātu kāpurus, kas atbrīvojoties no kokona var sabojāt zīda diegu. Tad kokonus iemērc verdošā ūdenī, lai stingri notītā šķiedra būtu vieglāk atšķetināma, un beigās šķiedru uzmanīgi uztin uz spolēm. No viena kokona var iegūt 3-4 kilometrus garu diegu!

Auduma aušanai piemērotus diegus iegūst, savērpjot piecas līdz astoņas šķiedras. Zīda audums ir ne tikai apbrīnojami viegls un skaists, bet aukstā laikā tas saglabā siltumu un karstā – vēsumu. Starp citu, tvaikos iznīcinātie kāpuri nav nekāda bezjēdzīga laika izšķiešana – tos vēlāk apēd, jo ķīniešu virtuvē zīdtārpiņi ir ļoti iecienīts kārums!

Citēts no  žurnāla “Avēnija plus” (Nr.5, 2005).


Apģērba enerģētika

Zīds ir aizsargājošs audums, kas spēj nosegt enerģiju kā vairogs. Tas var būt ļoti juteklisks un ierosinošs, mīksts un maigs.  Zīds līdzinās ūdens elementam – emocionāls, plūstošs, intuitīvs un neracionāls. Zīda krekla nēsāšana var pasargāt sirds un spēka centru (saules pinumu) no negatīvās enerģijas uzņemšanas, un auduma krāsa var raidīt pozitīvu vēsti apkārtējiem.  Šai zinā zīds līdzinās spoguļstiklam, kam cauri var redzēt tikai vienā virzienā.

No www.saulesjosta.lv

Zīda apgleznošanas vēsture

Zīda apgleznošana bieži vien tiek uzskatīta par mūsdienīgu un īpaši modernu nodarbi, ko apvij zināms noslēpumainības plīvurs. Patiesībā gleznojumi uz zīda veidoti jau simtiem gadu. Ļoti vienkāršoti pieejot, zīds zīda māksliniekam ir tāds pats gleznas pamats, ka audekls eļļas gleznotājam. Par zīda apgleznošanas patieso dzimteni tiek uzskatīta Indija, kur atrasti pierādījumi tam, ka zīda tonēšana ar vaska tehnikas palīdzību veikta jau 2.gadsimtā. Īpaši populāra zīda apgleznošana Indijā kļuva Mogulītu dinastijas valdīšanas laikā 17.-19.gadsimtā. Tajā  laikā īpaši augstu tika vērtēti uz zīda veidoti portreti un sienu apgleznojumi. Eiropā zīda gleznojumi nonāca caur Krievijas cara galmu, kur tie tika ļoti augstu vērtēti. Francijā ar roku apgleznoti zīda audumi uzsāka savu uzvaras gājienu 1920.gados. Amerikā zīda apgleznošanas attīstību labvēlīgi ietekmēja muitas tarifu pazemināšanas zīda audumiem pēc revolūcijas, tomēr par patiesi iemīļotu mākslas veidu zīda apgleznošana kļuva tikai 1970.gados.

Ir izveidojušās atšķirīgas zīda apgleznošanas tehnikas, un attiecīgi ir pieejami ari dažādi darba līdzekļi. Tā piemēram, zīda vienmērīgai nokrāsošanai tiek izmantotas uz pigmenta bāzes veidotas zīda krāsas, ko parasti nostiprina tvaicējot. Šīs krāsas pilnībā iesūcas zīda šķiedrā, pilnībā  saglabājot auduma dabīgo mīkstumu.

Izplatītākās tomēr ir zīda krāsas, ko nostiprina gludinot. Pārsvarā šo krāsu ražošanā ir izmantoti gan pigmenti, gan arī krāsvielas, un to sastāvs atkarīgs no ražotāja izvēles un krāsas toņa. Gludināšanas ceļā  nostiprināmās krāsas neiesūcas auduma šķiedrā pilnībā, tādejādi gleznojuma vieta saglabājas nedaudz cietāka, ka tvaicējamo krāsu gadījumā. Taču gludināšanas ceļā nostiprināmās krāsas ir vieglāk nostiprināmas un vienkāršāk lietojamas mājas apstākļos.

No  www.vunder.eu