iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.
“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”
“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”
Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)
Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.