kur vēži dzied

iedvesmas pieturpunkti nr.158 D.Ouensas grāmata “Kur vēži dzied”. Uzreiz nebiju droša, ka pierakstīšu par šo grāmatu, bet nākās, grāmatas skati kā filma tinās galvā. Tur ir viss – labs stāsts, mīlestība, slepkavības izmeklēšana, visādu veidu attiecības, taču kā jau arī anotācijā teikts – grāmata ir oda dabai. Putni gliemežvāki, no kokiem kā aizkari slīgstošā spāņu sūna, māršas, dumbrāji, viss tik dzīvs, ka lasot var sajust jūras gaisu, purva klusumu, miglas tīšanos smilgās, putnu spārnu švīkstus un niedru šalkošanu vējā. Amerikas dienvidu štatos ir tādas pludmales, kur tik daudz vāku gliemežvāku un tie ir lieli, ka skalojoties okeāna krastā šķiet, ka zvana tūkstošiem smalku zvaniņu kā vēja stabules. Man likās, ka tādām jābūt enģeļu balsīm – tik trauslām, skanīgām un smalkām. Lasot “Vēžus” es atkal dzirdēju šo gliemežvāku mūziku.

Comments are closed.