orhideju zīds

Black and white. Melnbalts nav vienmuļi bezkrāsains. Melnbalts ir divu galējību kontrasts. Galējību krustpunkts. Ideāls līdzsvars un harmonija.  Baltā un melnā krāsa sevī ietver visas spektra krāsas – tās ir visu krāsu kopums. Balts – gaisma, enerģija, melns – matērija.

Jūra.

“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis.  Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr – mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/

Apgleznots zīds Viņai un Viņam.

Dīvaini, cik maz citiem rūp savs mākslinieka vārds.

Dzīve ir jāspēlē. Sev par prieku. Lai neaizbēg.

Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.

Bordo pasaulē dzīvojošā pūce. Dāvana vīrietim ar uzvārdu Pūce.

Pūce ir gudrības simbols un simbols visam labajam. Tā tiek cienīta un apbrīnota. Pūču pievilcība izskaidrojama ar izteiksmīgo ārieni – prāvo galvu, lielajām acīm, skaidri izteikto seju. Interesants ir arī to slēptais dzīvesveids. Pūce ir arī sargātāja.

… Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību. Un gudru. Mēs zinām un pazīstam tikai dažas.  Pašas parastākās, varbūt var teikt – pašas primitīvākās. Koks – saknes – zeme.  Plāns – darbs – alga. Viņš – viņa – kāzas – bērns.  Vai tāpat: viņš – viņa – bērns.
- Par ko domā nazis?
- Par griešanu.
- Par maizi.
Redziet, cik skaidri un cik vienkārši!
- Par ko domā laiva?
- Par peldēšanu.
- Par airiem.
Redziet, cik šī pasaule ir sasodīti funkcionāla!
Viens cilvēks man atbildēja tomēr saprotoši.
- Par ko domā nazis?
- Par spuldzi.
- ?
- Par spuldzi. Viņa ir tik spoža un apaļa…
Un patikšanā pats noklikšķināja ar mēli.
Ir dienas, kad lietas var sajaukt kā kārtis, visjuceklīgākajā nekārtībā, bet paskaties – tās grupējas agrāk neredzētās kombinācijās, par kurām tev nebija ne jausmas:  cepure, tava lepnā galvas sega, apgāžas otrādi, un kāds tajā met nabaga dāvanu.  Viens vīrs ar elektrosūkni vienu ezeru pārsūknē otrā ezerā, tu ar peņģerotu nes atpakaļ, un jūs esat vienlīdz stipri. Peņģerots uzvar elektrosūkni, akmeņi apveļas ar vēderu pret sauli. Skaistā zobbirstīte tīra cirvim zobus, tas smaida svētlaimīgi, bet tērauda vīle mirst vientulībā. Tas tikai no sākuma liekas tā nesaprotami. Dzīvē tā ir, ļoti interesanti ir, un to visu var redzēt. Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību. /I.Ziedonis.Epifānijas./

Mīļie Ievaszīda draudziņi! Nākamie darbi  taps pēc Līgosvētkiem. Tikmēr es krāšu iedvesmu!

Ar sveicienu,

Ieva

Mana atvaļinājuma lielākais prieks: