iedvesmas pieturpunkti nr.220 Grāmata, kuru gribas citēt un citēt – HENRIJS DEIVIDS TORO “Voldena jeb Dzīve mežā”. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm – tas teikums ir tik … ♥
“Pirmo vasaru es grāmatas nelasīju; es kaplēju pupas. Bet bieži vien es darīju vēl ko labāku. Bija reizes, kad es nevarēju atļauties upurēt mirkļa krāšņumu nekādam prāta vai roku darbam. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm. Reizumis vasaras rītos pēc ierastās peldes dīķī es no ausmas līdz dienvidum nosēdēju saulītē uz savas mājas sliekšņa starp priedēm, riekstkokiem un sumahiem, iegrimis sapņainās pārdomās, netraucētā vienatnē un klusumā, kamēr putni dziedāja vai bez trokšņa lidinājās cauri mājai, līdz saules stari, iespīdēdami rietumu logā, vai kāda ceļinieka ratu rīboņa uz attālā lielceļa atgādināja man par laika ritumu. Šādās reizēs es augu tāpat kā naktīs aug kukurūza, un tas man nozīmēja daudz vairāk nekā jebkurš fizisks darbs. Šīs stundas netika atmērītas no manas dzīves, gluži pretēji – tās tika dāvātas virs man atvēlētā laika.”
iedvesmas pieturpunkti nr.197 “Kas īsti esot poēzija, atceļā viņš piepeši bija pajautājis. Un piebildis: viņš domājot nevis dzejoļus, bet gan poēziju plašākā nozīmē, to, kura atrodama prozā un arī gleznās, fotogrāfijās, filmās, mūzikā. “Poēzijai – man šķiet, tai ir saistība ar laika pieredzi””, Leilands bija atbildējis. “Varbūt varētu sacīt: tas ir veids, kā ļaut tagadnei pilnībā būt tagadnei. Līdzeklis, kā apturēt laiku. Lasot, aplūkojot gleznas vai klausoties mūziku, mēs liekam mierā pagātni, proti, nevis aizmirstam to, bet gan bez piepūles palaižam vaļā un neļaujam, lai tagadni izkropļo un aizmiglo saspringtas gaidas attiecībā uz nākotni. Poētiskā tagadne ir itin kā izcelta no laika plūduma un nenovēršamās secības. Tam ir kaut kāda saistība ar mirdzošajiem mozīkas gabaliņiem tavā nomaļajā kapelā. Poēzija ļauj pilnībā pievērsties kādai lietai. Kaut kas poētisks, kāds teikums, aina, skaņa: tas savaldzina tā, kā nespēj nekas cits. Gribētos, lai tas nekad nebeidzas vai nepazūd, gribētos baudīt to vēl un vēl. Līvijai bija kāda doma, kas mazliet citāda, tomēr iederas šeit: kaut kas poētisks, pat ja tas ir kaut kas mazs, kāda sīka detaļa, aplūkošanas brīdī piešķir dzīvei tādu dziļumu, kāda tai parasti nav. Tādā brīdī, viņa teica, dzīve kopumā pārvēršas par tēmu, bet mums par to nav jārunā it nemaz. Tāpēc poēzija mūs ne tikai kaut kādā veidā saviļņo, bet, to pieredzēdami, mēs esam kā pasargāti, atrodamies vairāk pie sevis pašiem nekā parasti. Un uztvēruma brīdī jūtam: pasaulē mēs pēkšņi esam citādi.” /P.Mersjē “Vārdu svars”/
iedvesmas pieturpunkti nr.178 Manuels Vilass “Ordesa”. Autobiogrāfiska grāmata, kas kāpj ārā no jebkāda žanra. Dzejiska, filozofiska, biogrāfiska utt. Par cilvēka īslaicīgumu. Par būšanu šeit un par nebūšanu. Grāmatu nelasīt tiem, kam vajag secīgu sižetu un notikumus, lasīt tiem, kam vajag dvēseles pārdzīvojumu. Un tiem otrajiem pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt uz Ordesu. Katram uz savu.
“Mani vairs neapmierina neviena cilvēka klātbūtne. Es mīlu cilvēkus, bet man nepatīk atrasties kopā ar tiem. Man šķiet, ka esmu atklājis Rahmas zvaigznāju. Man šķiet, ka esmu sapratis: vientulība ir matērijas un fizikas likums, likums, kas paģēr mīlestību. Tas ir kalnu likums. Ordesas likums. Migla pār virsotnēm. Kalni.”
“Varbūt tā arī ir personības augstākā pakāpe: sasniegt brīdi, kad tev visa pietiek: ja tu sarīko svinības, ierodas viens ārkārtīgi svarīgs viesis, un šis viesis esi tu; ja stājies laulībā, esi neprātīgi iemīlējies otrā pusītē, jo šī otra pusīte esi tu; ja nomirsti un augšāmcelies, un ieraugi Dievu, tavs apstulbums ir vienreizīgs, jo tu redzi savu seju.”
“Rakstnieks Alehandro Gandara nesen man teica, ka šķiršanās brūces piededzināšanai vajadzīgi pieci gadi. Manuprāt, viņam taisnība: tie ir pieci gadi. Man jo sevišķi sāpīga bija maiguma sairšana pīšļos. Prātā nāk bijušās sievas kādreiz sacītie vārdi, tik pilni sirsnības. Tad es sapratu, ka attiecību nāve īstenībā ir kādas slepenas valodas nāve. Mirstošas attiecības aizsāk kādas valodas izmiršanu. Kādā ierakstā Facebook rakstnieks Žordi Karrions teica: “Katrs iemīlējies pāris, kas bieži satiekas, kopā dzīvo un mīlējas, rada valodu, kas pieder vienīgi viņiem. Tā ir valoda privātai lietošanai, tajā mudž neoloģismi, kropļojumi, semantiski lauki un apslēptas nozīmes; tā ir valoda tikai diviem runātājiem. Kad pāris šķiras, šī valoda sāk sairt. Tā sairst pavisam, kad abi atrod citus.”
“Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām.”
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Tik daudz ir lasīts un dzirdēts par “šeit un tagad”, bet man šķiet, ka J.Rubeņa grāmatā “Starp divām bezgalībām” ir labākais “šeit un tagad” formulējums par vertikālo kustību mūsu ierastās horizonālās kustības vietā.
“Būt šeit un tagad. Mūsu prāts parasti uzturas vai nu pagātnē, vai nākotnē. Pārbaudi pats! Domājot mēs gandrīz vienmēr vai nu atceramies pagātni, vai fantazējam par nākotni. Prāts nespēj uzturēties tagadnē, jo tagadne ir ekstrēmi šaura robežlīnija, tai nav telpas. Mēs varam būt tagadnē, bet nevaram “domāt par tagadni”. Kad nedomājot ļaujam sev atrasties šajā mirklī, iespējams, mūsos pirmo reizi sākas patiesi garīgs process. Atveras jauna dimensija – apzināšanās, kas nav domāšana. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir domāšana par apzināšanos, taču patiesībā apzināšanās ir esamības lauka sajušana. Apzināšanās ir mirklis, kurā vairs nenotiek parastā horizontālās uztveres streipuļošana uz priekšu un atpakaļ – pagātnē, nākotnē vai fantāzijā -, bet sākas jauna, vertikāla kustība. Vienalga, vai raksturojam to kā virzību dziļumā vai augstumā, tas ir mirklis, kad atrodamies tik šaurā vietā, ka tajā nav vietas nevienai pašai domai. Mēs varam tikai būt” / J.Rubenis “Starp divām bezgalībām”/
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”. Viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi par kara laiku. Ilgi nevarēju saņemties, jo kara tēma man ir tabu, bet grāmata neļāva sevi aizmirst un prasīt prasījās pēc izlasīšanas. Bet pats karš ir minimāli, aprakstīti ir cilvēki. Paralēli stāsti – viens par aklu meitenīti, kurai tētis uztaisa koka miniatūru pilsētas modeli, lai viņa iemācītos pilsētu un, arī akla būdama, varētu dzīvot patstāvīgi, un otrs stāsts par puisi, kurš jau sešos gados ir radiotehnikas ģēnijs. Viņu ceļi krustojās uz vienu dienu. Dziļa grāmata, atvars, kas ievelk, aizkustina, saskumdina un atstāj pēdas.
„Protams, bērni, smadzenes atrodas pilnīgā tumsā, balss stāsta. Tās peld caurspīdīgā šķidrumā galvaskausa iekšienē, kur nekad neiekļūst gaisma. Taču pasaule, kuru tās uzceļ prātā, ir gaiša. Tā ir pilna ar krāsām un kustību. Kā, bērni, smadzenes, dzīvodamas bez gaismas stariņa, uzbūvē mums pasauli, kas staro gaismā?”
iedvesmas pieturpunkti nr.124 Labai grāmatai ar vienu ierakstu nepietiek :) Vēl drusku par G.Bradena “Dievišķā matrice”. Teksts ir tik saprotamā valodā, tik atbilstošs manai pašreizējai uztverei, ka lasot burtiski jūtu kā strāvas triecienus smadzenēs, kas noskalda neskaidro, atbild uz jautājumiem, burtiski atšķeļ veselu kārtu nevajadzīgu iesīkstējušu nosēdumu smadzenēs, atbrīvo galvā piekļuvi kaut kam svaigam. Lasu par DNS pētījumiem – tika veikts eksperiments- paņemot kāda cilvēka šūnas (DNS) un noliekot atsevišķi pieslēdzot mēraparātiem. Uz cilvēku iedarbojās, izraisot viņā dažādas emocionālas reakcijas, atdalītais DNS turpināja reaģēt līdzi cilvēka emocijām, turklāt absolūti vienlaicīgi un atkārtojot eksperimentu kilometra un 100 kilometru attālumā rezulāts bija tieši tāds pats. Un tagad izlasi citātu:
“Ikdienā lielākā daļa no mums saskaras ar dučiem un reizēm pat simtiem citu cilvēku, un bieži šis kontakts ir fizisks. Ikreiz, kad pieskaramies citam cilvēkam, kaut vai vienkārši sarokojoties, šī cilvēka DNS paliek pie mums ādas šūnu veidā, kas saglabājas uz mūsu ādas pēc pieskāriena. Tajā pašā laikā dažas mūsu šūnas paliek pie otra cilvēka. Vai tas nozīmē, ka paliekam saistīti ar tiem, kuriem pieskaramies, tik ilgi, kamēr DNS šūnās ir dzīva? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša – izrādās, ka šāda saikne pastāv.” /G.Bradens Dievišķā matrice”/
Nākas aizdomāties, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi, vai ne? :) Nav nekāds brīnums, ka tuvinieki jūt viens otra emocijas, saprotas bez vārdiem un jūtas saistīti viens ar otru. Pieskaršanās man vienmēr bijis aktuāls jautājums (droši vien tā ir daudziem introvertajiem), es nevaru būt tuvumā kuram katram, nerunājot nemaz par fizisku kontaktu. Man patīk saprast lietas, atbildēt uz jautājumiem nevis vienkārši pieņemt – tā ir un viss. Tāpēc tik ļoti dievinu Bradena grāmatu, kurā var atrast tik daudz atbildes.
iedvesmas pieturpunkti nr.123 Ak, man ir jauna iemīlēšanās!!! – grāmata, ko atkal gribas turēt zem spilvena :) Gregs Bradens “Dievišķā matrice”. Atkal un atkal jādomā, cik maz mēs pazīstam pasauli, kurā dzīvojam. Kuļamies, ņemamies un tirgojamies ar savām emocijām, bet kas ar to visu notiek aizkulisēs? (citāts: “Pierādīts DNS izmaina vielu, no kā sastāv mūsu pasaule, un ka emocijas maina pašu DNS”) .
“Kad tulks pārtulkoja klostera priekšnieka atbildi, mani pārņēma stipras jūtas. “Jūs nekad neesat redzējuši mūsu lūgšanas”, viņš sacīja, “jo lūgšanu nav iespējams redzēt.” Sakārtodams smago vilnas apmetni zem kājām, klostera priekšnieks turpināja: “Jūs esat redzējuši to, ko mēs darām, lai radītu šo sajūtu savā ķermenī. Lūgšana ir sajūta!” Cik skaisti, es nodomāju. Un cik vienkārši! Gluži kā to parādījuši 20.gadsimtā veiktie eksperimenti, vielu, no kā sastāv mūsu realitāte, ietekmē cilvēku jūtas un emocijas – tā ir mūsu iekšējā valoda, kas izmaina atomus, elektronus un fotonus ārpasaulē. Tomēr tas attiecas ne tik daudz uz īstajiem vārdiem, ko izrunājam, kā uz sajūtu, ko tie mūsos rada. Emociju valoda runā ar visuma kvantu spēkiem … dievišķā matrice atpazīst sajūtas.” /G.Bradens Dievisķā matrice”/ #meklēt-saprast-zināt-pielietot
iedvesmas pieturpunkti nr.105 Pienācis laikskaut ko pateikt par grāmatām – pēdējā laika iedvesmotājām. Un tas jāraksta boldā, jo tiešām ļoti palīdzīgas, izcilas grāmatas, perfekti atbilstošas pašreizējai man. Trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par Tibetu. Ivanauskaite ieleca manu autoru pulciņā jau kaut kad deviņdesmitajos gados ar savu romānu Ragana un lietus, bet līdz šim tikai pie romāniem arī turējos. Tibetas sērija ir vairāk dokumentāli pieraksti kā dienasgrāmata. Ar Ivanauskaiti man ir sajūta, ka viņa varētu būt mana draudzene, kaut kas tik tuvs, saprotams. Citāts no grāmatas “Zaudētā Apsolītā zeme”: “Cik vien sevi atceros, visu laiku esmu dzīvojusi grūti nosakāmu ilgu mocīta. Šo uzbudināto, melanholisko, pat smeldzošo stāvokli daudzreiz nemaz nevarētu nosaukt par ilgošanos. Es pinos, ar grūtībām varēju izraudzīties un kļūdījos, izvēlēdamās šo ilgu objektu – draugus, mīļotos, vietas, stāvokļus, pieredzi un jūtas. Reizēm mēdzu nodomāt, ka ilgojos pēc nāves. Ka dedzīgi vēlos izzust. Pilnīgi pašiznīcināties. Vairs nebūt. Vai arī būt, tikai – NE ŠEIT un NE TAGAD. Slāpes pēc nebūtības palēnām izvērtās par drudžainu un droši vien aplam neprasmīgu dieva meklēšanu. Debesis bija mēmas, klusēja arī Dievs, mani neapmeklēja ne metafiziski pieredzējumi, ne brīnumainas vīzijas, ne pravietiski sapņi, ne pati pieticīgākā, taču no augšienes raidīta labvēlība. Turpretim ilgošanās bija augusi augumā. Reizēm šķita, ka ilgas vairs nav izturamas…” Šis citāts ir precīzs manu sajūtu atspoguļojums ilgus ilgus gadus. Ivanauskaite atrod savu ilgu piepildījumu, tāpat kā es saprotu, kur jāiet man. Mans stāsts nav ne par Tibetu, ne Indiju, bet šīs sajūtas, šie meklējumi ir tik tuvi savā būtībā. Ceturtā ir Gandija grāmata – autobiogrāfija “Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību”. Mani fascinē šie meklējumi un kā tie aprakstīti. Es nemeklēju Indiju, nemeklēju Tibetu, man tāda vieta ir sevī. Šie abi grāmatu autori mani ārkārtīgi iedvesmo, jo gājuši cauri tādiem pat meklējumiem sevī, neskatoties uz reliģijām un citām atšķirībām. Kad lēnām kā plaukstošas puķes sāk atvērties atbildes, ir labi būt ŠEIT un TAGAD.
iedvesmas pieturpunkti nr.97 Dabūju dāvanu, kam tāds pats uzraksts kā manam galdam! Tagad varu saģerbties komplektā galdam :D Un firmas zīmei otrā pusē Vailda citāts! Visīstākais iedvesmas pieturpunkts!!! ♥ #fallinlove
iedvesmas pieturpunkti nr.96 Sajūsminos, kad kādam no maniem mīļautoriem ir jauna grāmata. Bariko ir pirmajā vietā joprojām. Bariko es varu lasīt un lasīt, ēst viņa tekstu nekad nepārēdoties. Tā izvēlēti vārdi, tā savīti teikumi, tik pārsteidzošas domas. Neviens autors pasaulē nelīdzinās Bariko īpašai valodai. Viņš raksta tik piemēroti kaut kādai manai dziļākai iekšpusei, ka teksts burtiski ieslīd manī tik saprotams, tik precīzs, ka sit pa smadzenēm kā vārdu orgasms.
…“Un viņa vienmēr ir teikusi visu ko gudru arī par cilvēkiem, kuri dzīvo, reizēm arī par to, kā dzīvojam mēs. Varbūt es cerēju, ka viņa tagad no jauna atšķirs pasaules karti un parādīs, kur es esmu, – zināju, ka viņas žestos tādā gadījumā būtu gana daudz skaistuma, jo visā, ko viņa darīja, skaistums bija nenovēršams. Tieši tāpēc es viņai atbildēju, kad viņa man atrakstīja, piepeši uzradusies no neesamības, kurā bija pagaisusi”… /citāts no A.Bariko “Jaunā līgava” …
iedvesmas pieturpunkti nr.59 Godīgi sakot, ilgi nevarēju pieķerties G.Grasa grāmatai “Par beidzamību”, jo par beigām – visdažādākajos veidos visam. Taču tagad izlasot, saprotu, ka grāmata ir pilna ar pērlēm. Ar vārdu pērlēm, ar zemtekstu pērlēm, ar domu pērlēm. Tik daudz pateikt tik maz rindiņās. Kā haikās.
“UN TAD NĀCA KSAVIERS
Arī vakardienas orkānam, tāpat kā iepriekš citiem, bija savs vārds, lai tas, ierindots pie pārējiem, barotu statistiku, kalpotu zinātnei un apkopotu nodarītos zaudējumus.
Taču šoreiz- tā rakstīts manā kladē – postījumu bija mazāk, lai gan piekrastēs ūdens uzkāpa augstāk nekā sešdesmit otrajā, un tas atdzīvināja akcijas koncerniem, kuri par maksu iznomā sargeņģeļus un apdrošina visus mājiņbūvniekus pret aizvien stiprāk sašutušās dabas untumiem.” /G.Grass “Par beidzamību”/
Man patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē.
„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu. Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”
iedvesmas pieturpunkti nr.48 Italo Klvīno “Neredzamās pilsētas” – īpaša grāmata. Kā dzeja.
“Un tas viss tāpēc, lai Marko Polo varētu izskaidrot vai iztēloties skaidrojam, vai otra iztēlē šķist skaidrojam, vai beidzot spēt izskaidrot sev pašam, ka tas, ko viņš meklē, vienmēr atrodas priekšā un arī tad, ja ir runa par pagātni, tā ir tāda pagātne, kas pakāpeniski pārvēršas, viņam dodoties aizvien tālāk, jo ceļotāja pagātne mainās atkarībā no paveiktā ceļa, – ne jau tuvā pagātne, tā, kurai katra aizejoša diena pievieno pa dienai, bet tālā pagātne. Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās jau zaudējis: atsvešinātība, kas piemīt tam, kas tu vairs neesi, vai tam, kas tev vairs nepieder, tev uzglūn svešās un neiegūtās vietās”
iedvesmas pieturpunkti nr.40 “Varbūt tas ir viens no realitātes trūkumiem,” viņš sacīja. “Ka mums tā jāizskaistina arī brīžos, kad tā ir visskaistākā.” Viņš mirkli domāja, tad piebilda:
“Bet varbūt trūkums piemīt nevis realitātei, bet gan mums. Varbūt tieši mēs neuzdrošināmies ticēt tam, ka skaistums pastāv un pastāvēs?”
“Kā Grēta Garbo,” minēja Vīka kundze. “Visa pasaule apbrīno viņas nevainojamo profilu, bet viņa domā tikai par to, ka viņai ir lielas pēdas.”
Esmu aizrāvusies ar Milanu Kunderu. Kas ir labāks smagums vai vieglums? Kas ir labāk pacelties bezpiesaistes vieglumā vai izjust pilnu amplitūdu smaguma, sajūtot realitāti tādu, kā tā ir?
„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu. Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.
Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?
“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”
Šie tēli iespiedās acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis
Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās. /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/
Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies. Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir labs trenažierīts.
Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.
Svešvārdu vārdnīca: KULTS
–
Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
–
1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
–
2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.
“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”
Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.
… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; … pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…
… viņa šķiet viena no tiem cilvēkiem, kuru satikt nozīmē satikt sevi …
… Nemēģiniet palīdzēt tauriņam izrāpties no kūniņas, ja gadās atrast kādu tādā stadijā. Ja tā darīsiet, tauriņš būs pelēks. Piepūle, ko tauriņam prasa kūniņas atvēršana, apasiņo spārnus, piešķirot tiem krāsu un zīmējumu …
„Visu, ko jūs nesaprotat,” viņš mēdz atkārtot saviem stažieriem, „Visu, kas jums nedodas rokā vai sniedzas pāri jūsu saprašanai, pamēģiniet to uzzīmēt. Kaut vai slikti. Kaut vai pavirši. Ja gribam kaut ko uzzīmēt, esam spiesti palikt mierā, lai to novērotu, un novērot, – jūs redzēsiet – jau ir puse no saprašanas…”
… Tādu nejaušību nemaz nav. Ja tas, kuram kaut kas nepieciešams, atrod šo nepieciešamo, tad to ir sagādājusi nevis nejaušība, bet gan viņš pats, paša vēlme un nepieciešamība aizved viņu pie tā…
“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis. Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr – mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/
Man patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē. 
iedvesmas pieturpunkti nr.48 
iedvesmas pieturpunkti nr.40
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
/A.Bariko Stikla pilis
Murakami grāmata “Kafka liedagā”.
“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”
Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.
N.Aslāms. Zudušo mīlētāju gads.
Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai.