Posts Tagged ‘doma’

GAISMA un NIKNUMS

Wednesday, August 28th, 2019

iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?

“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”

“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”

“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”

Friday, July 26th, 2019

Par cilvēkiem. Par izvēlēm. Cilvēki nemainās ar laiku, cilvēki mainās, izdarot izvēli mainīties.iev

inside you

Thursday, June 27th, 2019

INSIDEYOUMan vislaik par to jādomā. Tāpēc pierakstīšu. Varbūt neurķēsies tik daudz pa galvu šī doma tad.  Lielākais vairums cilvēku nepazīst paši sevi. Mani ieskaitot. Burtiski. It kā aiz rīkles gala būtu melnais caurums. Daļa vismaz teorētiski zina, kam tur būtu jābūt, bet liela daļa nezin neko un nav ne mazākās nojausmas, kā tur iekšā viss darbojas. Bet tie esam mēs. It kā plānā āda būtu kaut kāds milzīgs aizsargmūris, aiz kura mums nekas nav jāredz un jāzin. Paskaties uz sevi! Tu zini, kas darās aiz tavas milimetru biezās ādas? Ķermenis ir kā mašīna, kas iedots lietošanai uz šo dzīvi. Mašīna jākopj un jālej pareiza degviela, tad var lietot ilgi.  Ja lej lētāko „soļarku”, motoriņš – „kaput”. Pārāk bieži mēs uzfrišinam savas fasādes, bet kas iekšā darās? It kā tie nebūtu mēs. It kā par to mēs nebūtu atbildīgi. Tā kā strausi. Neredzu, tātad nekā nav. Un par to, kas darās „ķirbī”? Kā viens gudrs izteicās – cilvēki smadzenēm pārķemmē pāri matus. Smadzenes arī ir mašīna. Kas jākopj. Jāapgreido ar informāciju, citādi nepavilks jaunas programmas. Jākustina, lai neierūsē. Neapgreidotas smadzenes domās tikai par spīdīgu korpusiņu. Vai nedomās vispār. Bet iekšiņa?!? Nav nekā grūtāka un jēgpilnāka kā iepazīt pašam sevi. Kāpēc tu domā to, ko tu domā? Kā atrast īstās atbildes nepazaudējoties prāta uzburtajās ilūzijās? Prāts atradīs attaisnojumu jebkam – par aukstu, par vecu, nav laika,  tikai šo vienu reizīti vēl pa vecam un tad gan, utt līdz bezgalībai. Prātam ir simts un viens aizkars, ko aizlikt priekšā saprātam. Un tu iepinies skaistajos, patiešām skaistajos, bet maldinošajos aizkaros, sapinies un tur arī paliec. Biedējoši ir no visa atbrīvoties. Un vilinoši. Redzēt sevi un pasauli skaidri nevis caur aizkariem.

#meklēt-saprast-zināt-pielietot

happiness is a choice

Sunday, March 31st, 2019

iedvesmas pieturpunkti nr.67  Jau daudzus gadus uz sienas man rakstīts par laimi. Laime nav tas, kas tu esi vai kas tev pieder, bet tas, ko tu par to domā. Šodien izlasīju vēl precīzāku: “LAIME IR IZVĒLE  nevis galamērķis. Nekas tevi nedarīs laimīgu, kamēr neizvēlēsies BŪT laimīgs. Neviens cilvēks no malas nedarīs tevi laimīgu. Laime nenāks pie tevis. Tā var nākt tikai NO TEVIS paša!”

izvele laimes

#meklēt-saprast-zināt-pielietot


hologrāfiskais cilvēks

Friday, March 22nd, 2019

holografiskais_cilveks_vaks_galaiedvesmas pieturpunkti nr.63 Robina Kellija grāmata “Hologrāfiskais cilvēks” – vēl viena mīļākā grāmata.  Varētu pat teikt man ir divi grāmatu topi: 1) grāmatas sirdij 2) grāmatas prātam. Kellija grāmata ir otrajā topā pirmajā vietā pašlaik (šis tops ir ļoti mainīgs). Hologrāfiskais cilvēks atšķirībā  no daudzām citām šāda satura grāmatām ir uzrakstīts salīdzinoši vienkārši un saprotami un tas ļoti palīdz, jo reizēm buroties caur dažādākajiem terminiem sanāk pazaudēt pašu domu. IESAKU.

Image2 #meklēt-saprast-zināt-pielietot

Ginters Grass Par beidzamību

Sunday, January 27th, 2019

iedvesmas pieturpunkti nr.59 Godīgi sakot, ilgi nevarēju pieķerties G.Grasa grāmatai “Par beidzamību”, jo par beigām – visdažādākajos veidos visam. Taču tagad izlasot, saprotu, ka grāmata ir pilna ar pērlēm. Ar vārdu pērlēm, ar zemtekstu pērlēm, ar domu pērlēm. Tik daudz pateikt tik maz rindiņās. Kā haikās.

“UN TAD NĀCA KSAVIERS

Arī vakardienas orkānam, tāpat kā iepriekš citiem, bija savs vārds, lai tas, ierindots pie pārējiem, barotu statistiku, kalpotu zinātnei un apkopotu nodarītos zaudējumus.

Taču šoreiz- tā rakstīts manā kladē – postījumu bija mazāk, lai gan piekrastēs ūdens uzkāpa augstāk nekā sešdesmit otrajā, un tas atdzīvināja akcijas koncerniem, kuri par maksu iznomā sargeņģeļus un apdrošina visus mājiņbūvniekus pret aizvien stiprāk sašutušās dabas untumiem.” /G.Grass “Par beidzamību”/

tā ir, vai ne?

Friday, September 7th, 2018

Vakar kursos dzirdēju smuku domu: “Vīrieši ir motori, sievietes ir akumulatori. Kad vīrietim nav enerģijas, nav spēka, ir slikti – viņš pieslēdzas pie sievietes, pie akumulatora, kas par viņu parūpējas un uzlādē, bet lai uzlādētos akumulators –  sievietei ik palaikam OBLIGĀTI jādara tas, kas ļauj viņai “lidot””.

ievaB

neredzamās pilsētas

Saturday, May 19th, 2018

Kalvino_italoiedvesmas pieturpunkti nr.48 Italo Klvīno “Neredzamās pilsētas” – īpaša grāmata. Kā dzeja.

“Un tas viss tāpēc, lai Marko Polo varētu izskaidrot vai iztēloties skaidrojam, vai otra iztēlē šķist skaidrojam, vai beidzot spēt izskaidrot sev pašam, ka tas, ko viņš meklē, vienmēr atrodas priekšā un arī tad, ja ir  runa par pagātni, tā ir tāda pagātne, kas pakāpeniski pārvēršas, viņam dodoties aizvien tālāk, jo ceļotāja pagātne mainās atkarībā no paveiktā ceļa, – ne jau tuvā pagātne, tā, kurai katra aizejoša diena pievieno pa dienai, bet tālā pagātne. Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās jau zaudējis: atsvešinātība, kas piemīt tam, kas tu vairs neesi, vai tam, kas tev vairs nepieder, tev uzglūn svešās un neiegūtās vietās”

realitāte. iedvesmas pieturpunkti

Saturday, March 3rd, 2018

skaistumsiedvesmas pieturpunkti nr.40 “Varbūt tas ir viens no realitātes trūkumiem,” viņš sacīja. “Ka mums tā jāizskaistina arī brīžos, kad tā ir visskaistākā.”  Viņš mirkli domāja, tad piebilda:
“Bet varbūt trūkums piemīt nevis realitātei, bet gan mums. Varbūt tieši mēs neuzdrošināmies ticēt tam, ka skaistums pastāv un pastāvēs?”
“Kā Grēta Garbo,” minēja Vīka kundze. “Visa pasaule apbrīno viņas nevainojamo profilu, bet viņa domā tikai par to, ka viņai ir lielas pēdas.”

Citāts no Šells Vesto “Trešdienu klubs”

nepanesamais esības vieglums

Saturday, August 26th, 2017

Esmu aizrāvusies ar Milanu Kunderu. Kas ir labāks smagums vai vieglums? Kas ir labāk pacelties bezpiesaistes vieglumā vai izjust pilnu amplitūdu smaguma, sajūtot realitāti tādu, kā tā ir?

kundera

dvēseles aristokrāti

Friday, July 28th, 2017

nr3„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

klusā meitene

Monday, April 17th, 2017

ibEs biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.

Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.

Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?

Hēgs “Klusā meitene”

Iemīlēšanās

Sunday, April 2nd, 2017

Havjērs Mariass  “Iemīlēšanās” (http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/105412-iemilesanas.html)

300x0_iemilesanas_webvaks

“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”

Misters Gvins

Sunday, October 9th, 2016

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”    venice

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”

Vienradzis. Fejas. Nereālā realitāte.

Friday, September 25th, 2015

Nekas nav tā kā izskatās. Tēls iekš tēla. Dzīve iekš dzīves. Nerealitāte reizēm ir reālāka par īsteno. Kaklasaite ar zemtekstu. Uzzīmēt fantāziju.

vienradzis

poēzija

Saturday, April 12th, 2014

„Domāšana ir otrajā vietā skaistuma ziņā. Visskaistākā ir poēzija. Ja pastāvētu poētiskā domāšana un domājošā poēzija – tā būtu paradīze”. /P.Mersjē/

Image3ib

Nakts vilciens uz Lisabonu

Saturday, April 12th, 2014

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

Image2

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”Image1

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Beznosacījumu laimes pieskāriens

Monday, October 14th, 2013

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. ievs/A.Bariko Stikla pilis


Uz iekšu

Thursday, August 1st, 2013

Pietiek ar mirkli, lai pēc tam pietrūktu visu mūžu.

IB

(..) stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko viņš citādi neuzzinātu. /K.R.Safons/ Līdzīgi ar zīmēšanu, droši vien.


Domu dzimšana. Prāta metamorfozes.

Friday, May 3rd, 2013

domu_dzimshana