ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.105 Apstājies laiks. Gadu atpakaļ vai divus rakstīju par ātrvilciena laiku, par to, ka viss paiet skriešanā, neredzot smalko pasauli tepat blakus (https://www.ievaszids.lv/2018/03/atrais-laiks/) Un tagad šķiet tas ir noticis – lai kādu iemeslu dēļ – pasaulē ienākušais vīruss ir ieslēdzis tādu kā pauzīti. Cilvēki neskrien, pierimis nepārtrauktais pirkšanas trakums un dažs aizdomājas, cik mirklīgs te ir viss un mēs. Ja nevar iet uz ārpusi, jāiet uz iekšpusi. Cilvēki uzelpo, pamana cits citu un viens otru. Samīļo sunčukus un savus brīnišķīgos kaķus :) Cilvēki iet mežā nevis uz veikalu. Lasa grāmatas. (Varu ieteikt kādu grāmatu, ja vajag Tev!) Viss paliek klusāks, cilvēcīgāks un tīrāks, pat Venēcijas kanāli kļuvuši dzidri, tas pats notiek ar mums – klusumā mēs dzidrināmies.

Šis nebūs nekāds iedvesmas pieskāriens. Šis būs skumjais fakts par ātrumu, kādā dzīvojam.   Ir tādi, kam ātrums sagādā prieku, ātra dzīve, daudz notikumu, bet … ir tādi kā es, kam gribas redzēt detaļas, kuras nav iespējams pamanīt, braucot savos ātrvilcienos. Ātrvilcieni samiglo skatu, viss saplūst vienā, nevar pat koncentrēties, lai izlasītu staciju nosaukumus, kur gribētos izkāpt un iepauzēt. Galva ir tik koncentrēta, acis žilbst, nogurst un nevar saprast, cik daudz jau pazibējis garām, ko būtu gribējusi redzēt. Nevar saprast, kas uz priekšu.  Man pietrūkst miera, elpas un smalkuma apkārt, visi skrien, samin puķes, rausta bērnus un neredz, cik smalka pasaule mums ir blakus.

Apsoli, ka pamanīsi, kurā dienā parādīsies pirmie pavasara pumpuri kokos un pamanīsi brīdi, kad viņi izšķilsies. Tas ir svarīgāk par atskaiti, par nepabeigto darba tabulu.

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis

Izkāpt ārpus laika un atdoties pasaulei.  Apstāties, lai sajustu. Apstāties, lai ieraudzītu. Uzaicināt pasauli sevī.

Dzīve ir jāspēlē. Sev par prieku. Lai neaizbēg.

Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.