Posts Tagged ‘apziņa’

zen

Saturday, January 30th, 2021

iedvesmas pieturpunkti nr.145 Divas grāmatas ar ZEN nosaukumā. Nezinu, vai piemēroti abas likt vienā ierakstā, jo viena grāmata ir romāns, otra vairāk kā izziņas grāmata, bet mani ieraksti – kā gribu, tā daru :)))

M.Fermīna romāns “Zen”.Maksanss Fermīns ir smalko sajūtu meistars. Visi viņa romāni ir īsi, lakoniski un izsmalcināti. Tik tīri, skaidri kā rasas pilieni, kā haikas, kā pati ZEN būtība. Fermīna grāmatas lasu vairākkārt. Arī “Zen” lasu jau nezkuro reizi. Kad savajagas tīrību izjūtās. Sajust zen vieglību. Vēl divas īpašās Fermīna grāmatas ir “Sniegs” un “Opijs”.

Šinrjū Sudzuki “Zen prāts, iesācēja prāts”. Sudzuki ir japāņu zen skolotājs, grāmata ir ceļš uz ZEN. Nosaukums par iesācēju ir maldinošs, kaut arī grāmata tiešām vairāk noder iesācējiem burtiskā nozīmē, tomēr svarīgākais ir “iesācēja prāts” citādā kontekstā. Pamatdoma – visu mūžu esi iesācēja prātā, jo tikai iesācēja prāts ir atvērts un uzņēmīgs, lai varētu attīstīties visas dzīves garumā. Nekad neapstājies pie kāda priekšstata, domas – tagad esmu gudrs, man ir viedoklis. Saglabāt iesācēja prātu visu mūžu. (Iepriekš rakstīju “ceļš uz zen”, lai gan Zen nekur nav aizgājis, pie viņa nav jāiet pa ceļu, tas ir šeit visu laiku, tikai jāatver prāts).

Murakami

Tuesday, December 29th, 2020

iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.

Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”

„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”

Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut ko domāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”

divas pasaules

Friday, October 30th, 2020

iedvesmas pieturpunkti nr.115 Divas pasaules. Viena no viņām ir smalka. Funkcionējoša pati par sevi. Tik trausla un brīnumaina.

Un otra pasaule. Cilvēku. Ar izcilajām cilvēku smadzeņu šūnām. Varbūt cilvēkam pienācis laiks iet būrī?

brilles un aizkari

Thursday, October 29th, 2020

iedvesmas pieturpunkti Nr.114 Šonakt domāju par pieredzēm. Katra pieredze, katrs notikums mūsu dzīvē ir kā brilles caur kurām turpmāk skatāmies uz pasauli. Lielākas brilles, mazākas brilles, sāpīgās un rozā brilles. Un to visu mēs sakraujam sev uz acīm. Iedomājieties, cik skaidrs katram skats uz dzīvi?!? Vai to pašu var pateikt ar aizkariem – katra pieredze, katrs pārdzīvojums, notikums mums apsēžas uz galvas un aizkarina acīm priekšā aizkarus – cits plānus, skaistus, cits biezos. Un tā mēs skatāmies katrs uz pasauli caur saviem simts aizkariem. Viena no dzīves mākslām ir veidot savu briļļu un aizkaru kolekciju, bet neturēt tos uz acīm. Pieņemt visas pieredzes, bet iemācīties redzēt skaidri, pa īstam nevis caur sāpju, aizvainojumu, dusmu, iedomu prizmu.

WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS

Thursday, October 17th, 2019

Iedvesmas pieturpunkti nr.94    WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS. (Kur fokusējies, tur plūst tava enerģija).  Pēdējā laikā lasītās grāmatas liek domāt aizvien vairāk par šo teikumu. (Pašlaik lasu R.D.Hamiltons  “Vai dzīve ir iepriekš izplānota?”. Ļoti saprotami un vienkārši uzrakstīta).  It kā labi zināma doma, bet ikdienā aizmirstas. Tu pievelc visu par ko domā. Tu pievelc visu – gan to, ko gribi, gan to, ko negribi. Ja domā par uzvaru – tava enerģija plūst uz uzvaru, ja domā par ienaidnieku – tava enerģija aiziet pie ienaidnieka. Ja domā par savu slimību – tu dod tai spēku. Par to, ko domā – to pievelc, tam dod savu spēku. Uz ko  ieslēgsi savu starmeti, ko izgaismosi savā domu fokusā – tam atdosi savu enerģiju. Ieslēgsi šaubas – dosi spēku šaubām. Tavs fokuss ir kā bateriju uzlāde tam, uz ko fokusējas.  Man dažreiz (gandrīz vienmēr :D) ir ļoti grūti atslēgt galvā iepinušās domas. Man vienmēr ir atvērušies kaudzēm folderīši uz ekrāna un visos es rakņājos reizē un tad brīnos, ka man sāp galva :D Tagad mēģinu ieviest uz ekrāna lielāku kārtību, aizvērt šaubu folderīšus, aizvērt tos, kas vienkārši tur virinās, aizvērt visu lieko un izgaismot tieši to, ko gribu.

inside you

Thursday, June 27th, 2019

INSIDEYOUMan vislaik par to jādomā. Tāpēc pierakstīšu. Varbūt neurķēsies tik daudz pa galvu šī doma tad.  Lielākais vairums cilvēku nepazīst paši sevi. Mani ieskaitot. Burtiski. It kā aiz rīkles gala būtu melnais caurums. Daļa vismaz teorētiski zina, kam tur būtu jābūt, bet liela daļa nezin neko un nav ne mazākās nojausmas, kā tur iekšā viss darbojas. Bet tie esam mēs. It kā plānā āda būtu kaut kāds milzīgs aizsargmūris, aiz kura mums nekas nav jāredz un jāzin. Paskaties uz sevi! Tu zini, kas darās aiz tavas milimetru biezās ādas? Ķermenis ir kā mašīna, kas iedots lietošanai uz šo dzīvi. Mašīna jākopj un jālej pareiza degviela, tad var lietot ilgi.  Ja lej lētāko „soļarku”, motoriņš – „kaput”. Pārāk bieži mēs uzfrišinam savas fasādes, bet kas iekšā darās? It kā tie nebūtu mēs. It kā par to mēs nebūtu atbildīgi. Tā kā strausi. Neredzu, tātad nekā nav. Un par to, kas darās „ķirbī”? Kā viens gudrs izteicās – cilvēki smadzenēm pārķemmē pāri matus. Smadzenes arī ir mašīna. Kas jākopj. Jāapgreido ar informāciju, citādi nepavilks jaunas programmas. Jākustina, lai neierūsē. Neapgreidotas smadzenes domās tikai par spīdīgu korpusiņu. Vai nedomās vispār. Bet iekšiņa?!? Nav nekā grūtāka un jēgpilnāka kā iepazīt pašam sevi. Kāpēc tu domā to, ko tu domā? Kā atrast īstās atbildes nepazaudējoties prāta uzburtajās ilūzijās? Prāts atradīs attaisnojumu jebkam – par aukstu, par vecu, nav laika,  tikai šo vienu reizīti vēl pa vecam un tad gan, utt līdz bezgalībai. Prātam ir simts un viens aizkars, ko aizlikt priekšā saprātam. Un tu iepinies skaistajos, patiešām skaistajos, bet maldinošajos aizkaros, sapinies un tur arī paliec. Biedējoši ir no visa atbrīvoties. Un vilinoši. Redzēt sevi un pasauli skaidri nevis caur aizkariem.

#meklēt-saprast-zināt-pielietot

Art & Mind

Thursday, June 13th, 2019

l42rjo0jsyiedvesmas pieturpunkti nr.79  Kinoteātris “Splendid Palace” – uz lielā ekrāna  unikāls dokumentāls kinoprojekts – “Art & Mind”. Māksla un zemapziņa.  Šodien noskatījos. Jau sen man jādomā par to, kur rodas viss dīvainais, radošais, sirreālais. Viena lieta ir attēlot ainavas vai klusās dabas, vai portretus, bet kur rodas sirreālisma tēli? Vai uzgleznot precīzu dabu ir radoša māksla vai drīzāk fotogrāfija? Vai uzgleznot nepieredzēto, pārsteidzošo, nerealitātē balstīto ir lielāka māksla vai tas ir neprāts? Tas pats attiecas uz literatūru arī. Vai katram zemapziņa ir pilna ar mistisko un mākslinieki ir tie, kas var piekļūt un izvilkt dienas gaismā katrs savā veidā? Vai vispār ir zemapziņa? Vai tā ir iepriekšējo dzīvju pieredze? Kur mēs izrokam to, kas darās mūsu galvās? Jo normālāks tu esi, jo mazāk spējīgs radīt, mazāk spējīgs būt radošs, mazāk spējīgs iziet ārpus kastes robežām. Bet tikai ārpus rāmja var ieelpot tik dziļi, lai paskatītos “tur iekšā”.

#meklēt-saprast-zināt-pielietot

par to pašu

Monday, September 10th, 2018

ievaszidsMan patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē.

„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

tas ir daudz vai maz?

Sunday, September 9th, 2018

Reanimatologs, SKOLOTĀJS  Pēteris Kļava saka: “Neapzinātajā kolektīvajā apziņā pār cilvēci valda bailes, kuras sekas ir alkatība un agresivitāte, tāpēc cilvēki mēģina paslēpties reliģijās, filozofijās, dzejā, zinātnes pētījumos vai baudās. Bet viedums piedāvā iepazīt sevi, kas arī ir dzīves jēga. … jūtu, ka ļoti daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – tie varētu būt 60 000 – interesējas par fundamentāliem garīguma, psihes un zinātnes jautājumiem. Kāpēc es minu šo skaitli? Zinātne izsaka varbūtību, ka ikvienā sabiedrībā apmēram 3 – 4% cilvēku piemīt “Dieva gēns” vai garīguma izziņas gēns. Te arī ir tie 60 000 – 3 % no 2 miljoniem Latvijas tautas”.

Tas ir daudz vai maz?

“Izmaiņas, pasaulē, valstī sākas no katra cilvēka spējām apzināties savu apziņu  un tās radošo potenciālu”.

ieva-klava