Posts Tagged ‘Haruki Murakami’

Murakami

Tuesday, December 29th, 2020

iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.

Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”

„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”

Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut ko domāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”

Federika Bosko un Murakami

Wednesday, December 19th, 2018

iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.

“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”

“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”


gramatas

Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)

Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.

 

Savādi

Wednesday, March 14th, 2012

Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās.  /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/ 

ievs

Kafka liedagā

Saturday, February 18th, 2012

ibMurakami grāmata  “Kafka liedagā”.

Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies.  Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir  labs trenažierīts.

Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.

Svešvārdu vārdnīca: KULTS
Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.