ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā.  Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk.  Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!

iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.

„Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”

„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”

„Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut ko domāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”

Iedvesmas pieturpunkti Nr.33  Franču rakstnieka Selīna romāns “Ceļojums līdz nakts galam” – šī  ir viena “traka” grāmata. Nezinu, vai varu ieteikt. Kaut gan varu ieteikt, bet ne visiem. Tāpat gāja ar lasīšanu – brīžiem gribējās likt nost, brīžiem neiespējami atrauties. Grāmata brīnišķīgā vāciņā, kura dēl vien gribas to turēt rokās un lasīt.

Pats teksts ir atskurbinoši tiešs, skaidrs kā dienasgaismas spuldze, kas izgaismo vissīkākās netīrās detaļas, neko nenotušējot miglainos aizplīvurotos zemtekstos. Selīns nerunā caur puķēm. Ļoti ļoti pārsteidzoši, ka tas sarakstīts  1932.gadā.

Katrā grāmatā man ir jāatrod varonis ar kuru vismaz daļēji varu asociēties un kurā dzīvot, Selīna varonis mani paņēm ar savu pacifismu, nespēju saprast un pieņemt karu, idiotisko kara bezjēdzību. Romāna valoda brīžiem nepanesami skarba, rupja, brīžiem uzjautrinoša, radoša un iedvesmojoša. Visa grāmata ir kā karuseļkalniņi no melna stindzinoša muklāja līdz filozofiskam baudas kalngalam. Apbrīnoju tulkotāju. Mani sajūsmina valodas jaunvārdi un dažādi valodas lietojumi, veidojumi, pārveidojumi. Piemēram, šajā tekstā:  ar nepatīkamiem cilvēkiem pilns tramvajs tiek saukts par “traum-vajs” , daudz tādu sajūsminošu nianšu. Bet nelasiet tie, kam biedē cilvēka prāta melnā puse, depresija, utt., kam gribas lasīt tikai par saulīti – nelasiet šo.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.6    M.Sepas grāmata “Migrēna.Izlaušanās”  – iesaku visiem migrēnas skartajiem un visiem, kam jādzīvo kopā ar šiem migrēnas “izraudzītajiem”. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka par to iespējams uzrakstīt romānu, jā – pamacību grāmatas, veselības padomu grāmatas, dziedniecības grāmatas, bet romāns! Šur tur arī daži joki, smieklīgi. Bet kopumā sajūta, ka tevi saprot. Precīzi saprot. Paldies Fabula: https://fabula.im/lv/9789934539190-Migrena-Izlausanas-Maija-Sepa

Izlasīju A.Mērdokas “Jūra, jūra”

Murakami grāmata  “Kafka liedagā”.

Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies.  Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir  labs trenažierīts.

Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.