ievaszids.lv

D.Tartas grāmata “Ciglītis“.

“Veltijs mēdza runāt par liktenīgiem priekšmetiem. Tos atpazīst katrs tirgotājs un antikvārs. Priekšmeti, kas iznirst atkal un atkal. Kādam citam, kurš nav tirgotājs, tas varbūt nemaz nebūt priekšmets. Tā varētu būt pilsēta, krāsa, diennakts laiks. Nagla, aiz kuras var aizķerties tavs liktenis.”

“Sakarības varēja pētīt gadiem ilgi un tomēr neizprast nekad – tur bija viens un tas pats, lietas, kas sastopas, lietas, kas sabrūk, laika cilpa, mana māte stāv ārā pie muzeja, kamēr laiks sāk ņirbēt un gaisma kļūst savāda, nenoteiktība, kas balansē uz neizmērojama gaišuma robežas. Nejauša iespēja, kas varētu visu mainīt – vai arī ne.”

“… un domāju par Hobija teikto: skaistums maina realitātes šķiedrojumu. Un es joprojām domāju arī par konvencionālāku patiesību: proti, ka tiekšanās pēc tīra skaistuma ir slazds, ātrgaitas šoseja uz rūgtumu un bēdām. Skaistums ir jāsalaulā ar kaut ko jēgpilnāku. “

“Runa ir nevis par ārējo šķitumu, bet gan par iekšējo nozīmi. Par diženumu pasaulē, bet ne par pasaules diženumu: par diženumu, ko pasaule nesaprot. Par pirmo skatienu uz tīru citādību, kuras klātbūtnē tu uzziedi un ziedi, un ziedi.”

iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā.  Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk.  Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!

iedvesmas pieturpunkti nr.143 Cilvēks nesastāv tikai no tā, ko ēd. Diēta nav tikai ēdiens. Viss, ko redzi, dzirdi, lasi, filmas, grāmtas, cilvēki blakus, sarunas, kurās iesaisties, TAS VISS esi TU. Tas viss veido tevi emocionāli, garīgi, fiziski. Cukurs ir kaitīgs, to visi zin, bet ka daži cilvēki ir kā cukurs, to mazāk. Seriāli varētu būt cukurvate, no viena fakta – vesela sezona uzpūsta :) Viss, kas tev atpkārt, atspoguļo tevi pašu. Vide, mājas. Cilvēki, ar ko izvēlies būt.

iedvesmas pieturpunkti nr.111 Par lasīšanu. Izlasīju teicienu – Visvairāk mēs mīlam grāmatas, kas atklāj mūsu domas, kuras paši nespējam noformulēt. Tik labs teikums! Tā ir! Tieši to es varu teikt arī par Bariko jaunāko grāmatu Spēle. Tas nav romāns, drīzāk apcerīga eseja par digitālās citpasaules ienākšanu soli pa solim, gandrīz kā vēstures pieraksts. Bariko pats saka tekstā, ka raksta tāpēc, lai pats saprastu un izprastu šīs pasaules pārmaiņas. Man tik noderīgi un galvu sakārtojoši likās – tieši kā kāds manā vietā ir noformulējis domas par šo jautājumu. Lasot Bariko man vienmēr ir sajūta “kā es mīlu šī cilvēka smadzenes, kas var uzburt tādas domas!”, un izrādās tas ir ne tikai par romāniem, bet arī par gandrīz vai tehnisku apcerējumu.

iedvesmas pieturpunkti nr.96 Sajūsminos, kad kādam no maniem mīļautoriem ir jauna grāmata. Bariko ir pirmajā vietā joprojām. Bariko es varu lasīt un lasīt, ēst viņa tekstu nekad nepārēdoties. Tā izvēlēti vārdi, tā savīti teikumi, tik pārsteidzošas domas. Neviens autors pasaulē nelīdzinās Bariko īpašai valodai. Viņš raksta tik piemēroti kaut kādai manai dziļākai iekšpusei, ka teksts burtiski ieslīd manī tik saprotams, tik precīzs, ka sit pa smadzenēm kā vārdu orgasms.

…“Un viņa vienmēr ir teikusi visu ko gudru arī par cilvēkiem, kuri dzīvo, reizēm arī par to, kā dzīvojam mēs. Varbūt es cerēju, ka viņa tagad no jauna atšķirs pasaules karti un parādīs, kur es esmu, – zināju, ka viņas žestos tādā gadījumā būtu gana daudz skaistuma, jo visā, ko viņa darīja, skaistums bija nenovēršams. Tieši tāpēc es viņai atbildēju, kad viņa man atrakstīja, piepeši uzradusies no neesamības, kurā bija pagaisusi”… /citāts no A.Bariko “Jaunā līgava” …

iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.

“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”

“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”

Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)

Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.

iedvesmas pieturpunkti Nr.50  Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”.  Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)

“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”

“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”

“Būt lasītam nozīmē būt glāstītam”.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.33  Franču rakstnieka Selīna romāns “Ceļojums līdz nakts galam” – šī  ir viena “traka” grāmata. Nezinu, vai varu ieteikt. Kaut gan varu ieteikt, bet ne visiem. Tāpat gāja ar lasīšanu – brīžiem gribējās likt nost, brīžiem neiespējami atrauties. Grāmata brīnišķīgā vāciņā, kura dēl vien gribas to turēt rokās un lasīt.

Pats teksts ir atskurbinoši tiešs, skaidrs kā dienasgaismas spuldze, kas izgaismo vissīkākās netīrās detaļas, neko nenotušējot miglainos aizplīvurotos zemtekstos. Selīns nerunā caur puķēm. Ļoti ļoti pārsteidzoši, ka tas sarakstīts  1932.gadā.

Katrā grāmatā man ir jāatrod varonis ar kuru vismaz daļēji varu asociēties un kurā dzīvot, Selīna varonis mani paņēm ar savu pacifismu, nespēju saprast un pieņemt karu, idiotisko kara bezjēdzību. Romāna valoda brīžiem nepanesami skarba, rupja, brīžiem uzjautrinoša, radoša un iedvesmojoša. Visa grāmata ir kā karuseļkalniņi no melna stindzinoša muklāja līdz filozofiskam baudas kalngalam. Apbrīnoju tulkotāju. Mani sajūsmina valodas jaunvārdi un dažādi valodas lietojumi, veidojumi, pārveidojumi. Piemēram, šajā tekstā:  ar nepatīkamiem cilvēkiem pilns tramvajs tiek saukts par “traum-vajs” , daudz tādu sajūsminošu nianšu. Bet nelasiet tie, kam biedē cilvēka prāta melnā puse, depresija, utt., kam gribas lasīt tikai par saulīti – nelasiet šo.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.25   Balts. Jasmīnas Rezā lugā Art notikumi risinās ap baltu gleznu. Trakoti dārga glezna, balta ar baltām svītrām. Lugā tas vairāk ir kā katalizators attiecībām, bet man vislaik mudžinās pa galvu domas tieši par pašu balto darbu. Vai balts ir tikai balts? Manā uztverē balts ir vispilnākā krāsa, jebkura cita krāsa ierobežo vairāk, ar sajūtu, ar noskaņu, asociācijām, utt., bet baltais ļauj lidot.
Balts audekls pie sienas ir kā spogulis, kurā atspoguļojas tavas paša domas, bet tikai pie nosacījuma, ka tavas domas ir spējīgas lidot un tu esi gatavs redzēt to, kas darās tavā galvā.
Vēl viena asociācija ar balto man ir no Bariko darba “Okeāns jūra”, kur gleznotājs dienu no dienas glezno pie jūras, bet audekls joprojām ir balts, jo viņš GLEZNO JŪRU AR JŪRAS ŪDENI. Rezultātā top balts darbs ar knapi samanāmu sarkanu svēdriņu, kura rodas, kad gleznotājs ar otu pieskaras sievietes lūpām. Grāmatu lasīju pirms daudziem daudziem gadiem, bet grāmatas domas dzīvo ar mani katru dienu. Jā, jā es mīlu Bariko!

…dvēseles sāpes, kuras palīdzi radīt pats, ir panesamas vieglāk nekā tādas, kas tevi vienkārši piemeklē…

…Sieviete, kura vienmēr meklēja skaidrību. Ne tāda veida skaidrību, kādu es pazinu no zinātnes, un arī ne šaha skaidrību. Bet gan tādu skaidrību, kas bija grūtāk notverama un biedēja mani ar savu netveramību. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Vai gan to negrib zināt ikviens? Jā, bet Marija gribēja precīzi zināt, kāpēc viņi to dara. Un kā jūtas, to darot.Precīzi kā jūtas. Par sevi viņa to gribēja zināt ne mazāk precīzi kā par pārējiem; viņa bija stūrgalvīga un neatlaidīga, ja runa bija par sevis saprašanu. Un tā es iepazinu saprašanas kaislību, kas sākumā lika visam – pat vislabāk pazīstamajam – izskatīties valdzinošākam un krāšņākam, lai beigu beigās iegrūstu mani nesapratnes tumsā, kuru bez Marijas priekšstata par skaidrību es nebūtu iepazinis.

“Lea”  Paskāls Mersjē

„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”

/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

Zīds. Lins. Vilna. Zīds ir bauda. Lins ir mājīgums. Vilna ir siltums. Lietas kā domas ietērpjas vajadzīgajā noskaņā. Vai arī domas pieņem lietu noskaņu.

Bildē manas mīļākās blūzes rotājums – mana vājība uz detaļām. Mazmazītiņa mežģīnīte, bet visu padara tik īpašu :)

.

.

.

.

.

.

.

Dažreiz ēdamlietas ir tik skaistas, ka tās gribas ierāmēt nevis ēst. Patisoni. Sēnes. Čili. Kukurūza. Bumbieri. Dažreiz Rimi dārzeņu stendā kāds ir ārkārtīgi smuki sakārtojis puķu kāpostus spilgti zaļos blakus tumši violetajiem baklažāniem. Man patīk. Man patīk. Man patīk.

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/

Man patīk pierakstīt citātus no grāmatām, ko izlasu. Bet ne vienmēr tā ir, ka šie citāti būtu tieši ar lielu citātisko vērtību. Reizēm es pierakstu domas, ko gribu atcerēties konkrētu  vārdu dēļ vai to domu dēļ, ko šie citāti izraisa. Reizēm pat mana nostāja varbūt pilnīgi pretēja uzrakstītajam, bet pateikts tik smuki un tik smuks vārdu lietojums, ka gribas to paturēt.

.

“Katram tiek tik daudz, cik viņam nepietiek”