ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.239 Majas Lundes grāmata “Bišu vēsture”. Sākumā biju skeptiska, bet ļoti uzrunāja bilde uz aizmugurējā vāka: 1850.gads – melnbalts bites zīmējums, 2007 – krāsains attēls un 2098 – tukšums (bišu vairs nav). Tieši par šiem trim periodiem 3 stāsti, kas visi savā starpā izrādās saistīti. Grāmata ir gan par bitēm, gan cilvēkiem, taču pats būtiskākais ieguvums ir iespēja uz šo visu laika periodu paraudzīties kopumā, izkāpjot no ikdienas, redzot visu it kā no augšas, kā mūsu ikdiena ietekmē kopumu lielākā laika periodā. Man gribētos, lai tādu grāmatu liek lasīt skolās, lai cilvēkos veidojas izpratne par cēloņiem un sekām. Un arī konkrēti runājot par bitēm, es nebiju aizdomājusies, ka bites nav tikai medus, bet daudz svarīgāks ir augu apputeksnēšanas darbs, jo bez tā nav ogu, augļu. Lasot aizrāvos un pētīju youtube kā izskatās stropa iekšpusē un kā bites tur strādā. Īpaša grāmata, iesaku.

Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.

Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.

Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?

Hēgs “Klusā meitene”

Havjērs Mariass  “Iemīlēšanās” (http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/105412-iemilesanas.html)

“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”

„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”

/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.

“Ziedošu jaunavu pavēnī”                                                                                               Marsels Prusts

… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; …  pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…

Žans Pols Sartrs

Tas, kas nelasa, apzog sevi. Ierobežo sevi vienā dzīvē un vienā prātā. Tas, kas nelasa, apzog citus. Nozog viņiem savas domas, kas rastos pēc lasīšanas.  /ieva/