Posts Tagged ‘citāti’

GAISMA un NIKNUMS

Wednesday, August 28th, 2019

iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?

“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”

“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”

“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”

Federika Bosko un Murakami

Wednesday, December 19th, 2018

iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.

“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”

“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”


gramatas

Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)

Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.

 

ticēt brīnumainajam

Saturday, August 25th, 2018

300x0_ticet_brinumam_vax2iedvesmas pieturpunkti Nr.50  Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”.  Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)

“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”

“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”

“Būt lasītam nozīmē būt glāstītam”.


Mersjē “Lea”

Thursday, October 16th, 2014

…dvēseles sāpes, kuras palīdzi radīt pats, ir panesamas vieglāk nekā tādas, kas tevi vienkārši piemeklē…sicilia 2013 670

…Sieviete, kura vienmēr meklēja skaidrību. Ne tāda veida skaidrību, kādu es pazinu no zinātnes, un arī ne šaha skaidrību. Bet gan tādu skaidrību, kas bija grūtāk notverama un biedēja mani ar savu netveramību. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Vai gan to negrib zināt ikviens? Jā, bet Marija gribēja precīzi zināt, kāpēc viņi to dara. Un kā jūtas, to darot.Precīzi kā jūtas. Par sevi viņa to gribēja zināt ne mazāk precīzi kā par pārējiem; viņa bija stūrgalvīga un neatlaidīga, ja runa bija par sevis saprašanu. Un tā es iepazinu saprašanas kaislību, kas sākumā lika visam – pat vislabāk pazīstamajam – izskatīties valdzinošākam un krāšņākam, lai beigu beigās iegrūstu mani nesapratnes tumsā, kuru bez Marijas priekšstata par skaidrību es nebūtu iepazinis.

“Lea”  Paskāls Mersjē

Virskārta

Monday, April 14th, 2014

ib-jura„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”


/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

Nakts vilciens uz Lisabonu

Saturday, April 12th, 2014

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

Image2

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”Image1

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Smalks labirints

Saturday, February 11th, 2012

ib - pienenjpukas

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/

Citāti

Monday, October 10th, 2011

kaulinjiMan patīk pierakstīt citātus no grāmatām, ko izlasu. Bet ne vienmēr tā ir, ka šie citāti būtu tieši ar lielu citātisko vērtību. Reizēm es pierakstu domas, ko gribu atcerēties konkrētu  vārdu dēļ vai to domu dēļ, ko šie citāti izraisa. Reizēm pat mana nostāja varbūt pilnīgi pretēja uzrakstītajam, bet pateikts tik smuki un tik smuks vārdu lietojums, ka gribas to paturēt.

.

“Katram tiek tik daudz, cik viņam nepietiek”