gada skaistākā grāmata

iedvesmas pieturpunkti nr.171 Nina George “Dienvidgaismas”. Pati skaistākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā smaržo! Smaržo pēc visa, ko mīlu. Grāmata, ko izjūtu un sajūtu kā sevi pašu.

“Jo vienmēr, kad Fransē redzēja Marī Žannu, viņa krūtīs atvērās mazs avotiņš, kas smējās. Tas priecīgi guldzēja, un viņa sirds bija kā iemērkta šampanietī.”

“Un tā Kolete devās projām no Montelimāras, lai izdibinātu, kā tas ir – pacelt galvu, dzīvot vienai ar grāmatām un nevienu citu, kaut arī viņa juta sevī to izsalkumu būt kādam par pasauli, kādam, kurš šo pasauli uztver, mīl un ļaujas tās spozmei kā madame pati. Un madame Kolete Brijāna tieši tāda bija: spoža.”

“No tāda skatupunkta grāmatas bija pēdējā senā maģija; caur tām noklusētās realitātes tapa redzamas. Tās pārveidoja lasošos, transformēja, atvēra viņiem durvis uz svešu galvu, uz kādu citu ķermeni pat tad, ja tas jau pirms gadsimtiem bija miris. Lasošie izpētīja svešu atmiņu, sapņoja kāda cita sapņus, staigāja apkārt ķermenī, kas nebija viņu pašu, juta, ko grūtībās, izmisumā un kaislē izjuta svešinieki, apceļoja zemes , pagājušus laikus, paralēlās pasaules, neizkustoties no vietas, piepeši kļuva veci vai atkal jauni vai mainīja dzimumu, mainīja ādas krāsu. …    Grāmatas kādu padara par ceļotāju laikā, tēlu pārveidotāju, ķermeņu mijēju, domu lasītāju un nemirstīgo; tātad grāmatas ir pēdējā atlikusī lielā mūslaiku alķīmija.”

“Tomēr arī viņš nevarēja aizkavēt brīdi, kad viesi kļuva nemierīgi šajā mierā. Nepietika ar viesiem uzbūvētu peldbaseinu. Ierīkotu vīna pagrabu. Nepietika ar to, ka viņus apņēma desmitiem putnu sugu, kuras tie nepazina, – pūču kliedzieni naktī, apodziņi-, tauriņi, un lapsas, lavandas un soliņi zem olīvkoka. Ko gan bija iespējams darīt, lai viņus apturētu, panāktu, lai viņi šeit spēj izturēt paši sevi, šajā skaistumā, kas cilvēkiem bieži vien parādīja, cik tālu viņš ir no dzīves skaistuma?”

“Kā bija sacījis Žans Finkelkrauts, petitpa jaunais copain: „Tieši tā ir jālasa – kā taurenim. Lidinoties pavisam bez plāna, tas atklāj sev nezināmas paradīzes krāšņumu. Neklausies savās skolotājās, kas būtu jālasa un kas nē. Nekad neesi augstprātīga pret kāda noteikta veida grāmatām, esi taurenis!”

“Žanam bija tā dziļā mulsinošā sajūta, ka pie Sēnas viņam tiek nokrāpta dzīve. Kad viņš brauca metro, kad gāja pa trotuāriem un akmeņi viņu nošķīra no zāles un zemes un no smaržas un visa Parīze bija kļuvusi tik strauja, tik skaļa, tik svarīga pati sev: kas viss tagad ir a la mode, vajadzīgs, trendīgs, kas ir tas jaunais, vēl jaunākais, tas visjaunākais laiks?  Un, kopš de Gollu bija nomainījis Pompidū un tad jau arī nāve, Žanu tik un tā nepameta sajūta, ka viņš vairs nav savās mājās.   Finekelkrauts bija ilgojies pēc la France profande, pēc mazliet romantizētās, ierastā pieticībā vadītās lauku dzīves tālu prom no steidzīgā laika.  Senajā Provansā, kur gaisma un zilgme mierināja no ziemeļu aukstās gaismas sāpošās acis, Un par to viņš gribēja rakstīt, tā sakot, dot iespēju nācijai atvilkt elpu ar savu darbu „Aizmirstā klātbūtne”, tā viņš to sauktu.”

“Vai zināt, ka es braucu pie jūras, kad nesaprotu, kā rīkoties tālāk? Jūra ir tik intensīva un pilnīga, tā nekad nav neizlēmīga. Un varbūt mums visiem biežāk būtu jābrauc pie jūras. Lai sevi vispirms pazaudētu un tad atkal atrastu.”

Comments are closed.