ievaszids.lv

D.Tartas grāmata “Ciglītis“.

“Veltijs mēdza runāt par liktenīgiem priekšmetiem. Tos atpazīst katrs tirgotājs un antikvārs. Priekšmeti, kas iznirst atkal un atkal. Kādam citam, kurš nav tirgotājs, tas varbūt nemaz nebūt priekšmets. Tā varētu būt pilsēta, krāsa, diennakts laiks. Nagla, aiz kuras var aizķerties tavs liktenis.”

“Sakarības varēja pētīt gadiem ilgi un tomēr neizprast nekad – tur bija viens un tas pats, lietas, kas sastopas, lietas, kas sabrūk, laika cilpa, mana māte stāv ārā pie muzeja, kamēr laiks sāk ņirbēt un gaisma kļūst savāda, nenoteiktība, kas balansē uz neizmērojama gaišuma robežas. Nejauša iespēja, kas varētu visu mainīt – vai arī ne.”

“… un domāju par Hobija teikto: skaistums maina realitātes šķiedrojumu. Un es joprojām domāju arī par konvencionālāku patiesību: proti, ka tiekšanās pēc tīra skaistuma ir slazds, ātrgaitas šoseja uz rūgtumu un bēdām. Skaistums ir jāsalaulā ar kaut ko jēgpilnāku. “

“Runa ir nevis par ārējo šķitumu, bet gan par iekšējo nozīmi. Par diženumu pasaulē, bet ne par pasaules diženumu: par diženumu, ko pasaule nesaprot. Par pirmo skatienu uz tīru citādību, kuras klātbūtnē tu uzziedi un ziedi, un ziedi.”