pusnakts bibliotēka

iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.

„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”

“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”

“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””

Comments are closed.