ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.200 Paskaties aiz cirka robežas!

iedvesmas pieturpunkti nr.143 Cilvēks nesastāv tikai no tā, ko ēd. Diēta nav tikai ēdiens. Viss, ko redzi, dzirdi, lasi, filmas, grāmtas, cilvēki blakus, sarunas, kurās iesaisties, TAS VISS esi TU. Tas viss veido tevi emocionāli, garīgi, fiziski. Cukurs ir kaitīgs, to visi zin, bet ka daži cilvēki ir kā cukurs, to mazāk. Seriāli varētu būt cukurvate, no viena fakta – vesela sezona uzpūsta :) Viss, kas tev atpkārt, atspoguļo tevi pašu. Vide, mājas. Cilvēki, ar ko izvēlies būt.

iedvesmas pieturpunkti nr.115 Divas pasaules. Viena no viņām ir smalka. Funkcionējoša pati par sevi. Tik trausla un brīnumaina.

Un otra pasaule. Cilvēku. Ar izcilajām cilvēku smadzeņu šūnām. Varbūt cilvēkam pienācis laiks iet būrī?

iedvesmas pieturpunkti nr.112 Lēnā dzīve. Lēna elpa – lēns laiks. Apstāties. Pamanīt. Būt. Tepat. Atrast.

iedvesmas pieturpunkti nr.108 Par māju sajūtu. Man patīk piedalīties interjeru radīšanā, varbūt tāpēc ka man ir izteikta iedomu redze, varbūt vienkārši patīk, jo patīk :D Tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir nesterilums, lai nav viss gluds laminātīgs, lai nav tikai stikls un glancēta pārlieka tīrība. Mani uzrunā nobružātība, kaut kas no dabīga materiāla telpā, varbūt pat neapstrādāta materiāla. Tas piedod videi dzīvību. Mūsdienu standarta laminātpārbāztās telpas ir beigtas kā standarta vienādas atvilknītes. Par šo tēmu ir smuks stāstiņš par dārznieku, kurš taisīja dzenbudisma dārzu un pabeidzis gāja pie skolotāja, prasīt, vai labs. Skolotājs atbildēja, ka dārzs ir skaists, bet nedzīvs, tur nav nevienas sausas lapas, dārzs ir sterils, tik sakops, tik tīrs, bet tas nav īsts. Dārznieks izkaisīja jaunajā dārzā sausas lapas, kurās tūlīt sāka spēlēties vējš un dārzs atdzīvojās, un skolotājs teica – tagad ir perfekti. Tieši kā dzīvē, kā visur – ir vienādi vajadzīgs melnais un baltais, vienādi vajadzīgs prieks un skumjas, un tikai tā ir īsta dzīve, īstais dārzs, īstais cilvēks, kad viss tiek pieņemts vienādi. Arī garša taču ir skāba, rūgta, sāļa un tikai viena salda, kurš gan gribētu visu laiku tikai saldo garšu? Arī telpā vajag savu skābo un rūgto garšu, lai viens materiāls spēlējas ar otru, izceļ vai atpūtina acis.

iedvesmas pieturpunkti nr.86 Dažreiz mazākās lietas aizņem pašu lielāko vietu tavā sirdī.

Par cilvēkiem. Par izvēlēm. Cilvēki nemainās ar laiku, cilvēki mainās, izdarot izvēli mainīties.

iedvesmas pieturpunkti nr.67  Jau daudzus gadus uz sienas man rakstīts par laimi. Laime nav tas, kas tu esi vai kas tev pieder, bet tas, ko tu par to domā. Šodien izlasīju vēl precīzāku: “LAIME IR IZVĒLE  nevis galamērķis. Nekas tevi nedarīs laimīgu, kamēr neizvēlēsies BŪT laimīgs. Neviens cilvēks no malas nedarīs tevi laimīgu. Laime nenāks pie tevis. Tā var nākt tikai NO TEVIS paša!”

#meklēt-saprast-zināt-pielietot

iedvesmas pieturpunkti nr.55 Neticami gleznainā Igate! Mākoņi spēlē puķes ūdens atspulgos sasēdušies kokos :) Nevar saprast, kur  īstākas debesis – tās kas ūdenī vai virs kokiem.

P.s. + visam skaistumam Igates pils krodziņā dod garšīgi ēst – sparģeļus ar ceptu mozarellu :)

Šis nebūs nekāds iedvesmas pieskāriens. Šis būs skumjais fakts par ātrumu, kādā dzīvojam.   Ir tādi, kam ātrums sagādā prieku, ātra dzīve, daudz notikumu, bet … ir tādi kā es, kam gribas redzēt detaļas, kuras nav iespējams pamanīt, braucot savos ātrvilcienos. Ātrvilcieni samiglo skatu, viss saplūst vienā, nevar pat koncentrēties, lai izlasītu staciju nosaukumus, kur gribētos izkāpt un iepauzēt. Galva ir tik koncentrēta, acis žilbst, nogurst un nevar saprast, cik daudz jau pazibējis garām, ko būtu gribējusi redzēt. Nevar saprast, kas uz priekšu.  Man pietrūkst miera, elpas un smalkuma apkārt, visi skrien, samin puķes, rausta bērnus un neredz, cik smalka pasaule mums ir blakus.

Apsoli, ka pamanīsi, kurā dienā parādīsies pirmie pavasara pumpuri kokos un pamanīsi brīdi, kad viņi izšķilsies. Tas ir svarīgāk par atskaiti, par nepabeigto darba tabulu.

iedvesmas pieturpunkti nr.36  P.Timrota izrāde “Harolds un Moda”. Izrādi redzēju pagājušo nedēļ, bet vajadzēja laiku, lai domas “nosēstos”.  Pirms izrādes biju ļoti skeptiski noskaņota, jo biedēja pieminētās daudzās pašnāvības, bēres un 80it gadīgas kundzītes ekscentriskums. Nāvīga komēdija – rakstīts :D Taču –  neesmu vīlusies! L.Ozoliņa Modas lomā apbūra visu un visus. Tik ļoti uzskatāmi varēja redzēt, cik ļoti traģisks ir tas, ko mēs ikdienā it kā uzskatām par “normālu” dzīvi  un cik brīnišķīgs ir tas, ko reizēm uzskatām par traku, nenormālu. Tik ātri viss pāriet. Mainās. Sākas no jauna. Beidzas. Mainās.

Iesaku.

Iedvesmas pieturpunkti Nr.9 Lasīšana ir kaislība. Iesaku.

Vieta, kur piepildās vēlēšanās! Viens taurenis = viena vēlēšanās.

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”   

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”

Nekas nav tā kā izskatās. Tēls iekš tēla. Dzīve iekš dzīves. Nerealitāte reizēm ir reālāka par īsteno. Kaklasaite ar zemtekstu. Uzzīmēt fantāziju.

Ķiršu lietus.

Kaut kur tālu, tāl…

Vēl ķiršu lietus līst

Tas nevar būt, nevar būt nekad

Kaut kur tālu tāl…

Vēl kāda dziesma klīst

Tas nevar būt, nevar būt nekad…

Pār ievu baltajām kupenām

Smeldz kāda sāpe par vasarām tām

Smeldz kāda sāpe par vasarām tām

Tā kā sapnis…

Tā kā atbalss…

„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”

/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

„Domāšana ir otrajā vietā skaistuma ziņā. Visskaistākā ir poēzija. Ja pastāvētu poētiskā domāšana un domājošā poēzija – tā būtu paradīze”. /P.Mersjē/

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis

Pietiek ar mirkli, lai pēc tam pietrūktu visu mūžu.

(..) stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko viņš citādi neuzzinātu. /K.R.Safons/ Līdzīgi ar zīmēšanu, droši vien.

Izkāpt ārpus laika un atdoties pasaulei.  Apstāties, lai sajustu. Apstāties, lai ieraudzītu. Uzaicināt pasauli sevī.

… pietiek ar mirkli, lai pēc tam pietrūktu visu mūžu …

… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; …  pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…

Žans Pols Sartrs

N.Aslāms. Zudušo mīlētāju gads.

… viņa šķiet viena no tiem cilvēkiem, kuru satikt nozīmē satikt sevi …

… Nemēģiniet palīdzēt tauriņam izrāpties no kūniņas, ja gadās atrast kādu tādā stadijā. Ja tā darīsiet, tauriņš būs pelēks. Piepūle, ko tauriņam prasa kūniņas atvēršana, apasiņo spārnus, piešķirot tiem krāsu un zīmējumu …

Dzīve ir jāspēlē. Sev par prieku. Lai neaizbēg.

Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.