iedvesmas pieturpunkti nr.222 Budisma filozofija meža toņos. “You dont have a Soul. You are a Soul. You have a body.” (Tev nepieder dvēsele. Tu esi dvēsele un tev pieder ķermenis). Citāds sienas dekors. Mandala. Gaisma. Mežs.
Glezna “Pieneņu medus” par godu mazajam sunītim Čārlijam, kuram jau ir 16 gadi, bet aizvien vēl izskatās pēc maza kucēna. Bezgalīgs siltums un mīlestība, kas smaržo pēc medus.
iedvesmas pieturpunkti nr.213 Krāsas! Smarža! Gaisma! Rododendri! Puķu meditācija. Smalkas smaržas ziedu mākoņi! Tik nereāli! Tik ļoti skaisti!
Glezna “Bāka” (100x120cm). No vienas puses baltā klints kā ģimenes pamats, vīrišķais spēks un balsts. No otras – pūkainas smilgas kā maigums un jūtas. Gaisma savieno šos it kā pretpolus. Viņš un viņa. Spēks un maigums. Gaisma staro no dažādiem avotiem, taču gaisma, kurā jānokļūst ir katram sevī pašā iekšpusē, bāka tikai parāda, izgaismo ceļu. Putni un debesis – brīvība, plašā ELPA, izplest spārnus UN BŪT, elpot. Vienkārši būt gaismā un mīlestībā.
iedvesmas pieturpunkti nr.207 Mazie ātrie zīmējumi pašai sev kā sajūtu pieraksti. Uzzīmēt sevi. Zīmēta dienasgrāmata, zīmēšanas pieraksti.
Glezna “Spārni iedvesmai“. Spārni, kas sargā, spārni, kas paceļ lidojumā, spārni, kas iedvesmo! Viena gaisma pāri visam – piepilda visu ar dzīvību. Piestaro sauli, liek sēklām izaugt par mežu, piepilda jūras un iededz zvaigznes. Mirdzums gleznainā ūdenī spoguļojas. Tikai mīlestībā viss ir tik silts, tik dzīvinošs, viegls.
Kad interjeram jāiedod garša – vajag gleznu. Ar priekšmetiem, ar tekstilu krāsām var piešķirt sajūtu, noskaņu, bet tieši gleznas ir TĀ īpašā garšviela telpai.
Glezna “Realitātes dimensijas“. Kāpnes pa kurām uzkāpt var tikai uz augšu. Vairākas pasaules – vairākas realitātes. Gaisma. Dzīves ilūzijas. Mežs. Jūra. Struteles muiža. Spēle. Figūras, kuras sveša roka nebīda pa laukumu, bet pašas iet savu ceļu. Vēlmju rozā lietus – vēlmes un sapņi, te ir, te nav, viss plūst un mainās vējā. Dimensijas ir cilvēka apziņas ceļi.
Aiz dzīves cirka, aiz ilūziju dekorācijām, ir GAISMA, mērķis, kurš jāsasniedz :)
No Balturaksti.com: Dimensijas un to izvietojums. Noteikti esi dzirdējis par dimensijām. Viena dimensija ir taisne, divas dimensijas ir plakne, trīs ir telpa. Ļaudis runā par dimensionālajām pārejām uz jauno pasauli un iespēju dzīvot četru un pat piecu dimensiju telpā. Attīstot savu apziņu Tu varēsi nokļūt sešu, septiņu, u.t.t. Un ko pēctam? Kad būs miljons dimensiju? Vai neapmaldīsimies tajās visās? Vai varbūt ir kāda mistiska robeža aiz kuras vairāk nav šo dimensiju? Piemēram 1024 dimensijas un viss!? Dimensijas patiesībā ir cilvēka apziņas ceļi. Jo tie vairāk, jo komplicētāka realitāte, dziļāka, citreiz krāšņāka, daudzšķautņaināka. Tie visi sniedz dažādu realitāšu, bet neviens nesniedz atbildes uz jautājumiem. Katra šī šķautne ir kā koka zars, kas sadalās simtiem mazāku zariņu, un vēl mazāku, un vēl mazāku. Tajos visos ir dzīve. Sajūta, noskaņa. Bet kas ir visam pāri? Kas ir tā dimensija kur slēpjas atbildes? Tā nav dimensija. Tas ir punkts kur dimensijas neeksistē. Tas ir punkts kur atbildes visas. Tas ir punkts kur viss ir viss un nav nekas. Tas ir punkts kurš pats neksistē. Tai nulles punktā sākas visas dimensijas, tai punktā sākas realitātes, tas esi patiesais Tu. Atmet visas dimensijas, visas ilūzijas un tad Tu sastapsi sevi. Tur kur beidzas šaha dēlītis, tur kur beidzas viss. Un vēl aiz punkta, kur nav vairs pat tā. Tur ir jauns sākums. Un beigas. Nebaidies zaudēt ilūzijas, dimensijas, nebaidies par sevi, par citiem. Pieņem visu un tad Tu nokļūsi Alises Brīnumzemē. Tur kur sākas un beidzas viss. Tur, kas esi Tu.
Glezna “Mirdzošā gaismā”. Spārni, zvaigžņu mirdzums kā kosmiskā apziņa, ilūziju burbuļi kā pierādījums lietu tukšībai, netverami pieneņpūku mirkļi, un zieds – apliecinājums greznībai, dabas greznībai, cilvēku siržu greznībai, visam brīnišķīgajam, kas radīts. Mirdzoša gaisma kā mājas.
Un atkal ielikšu bildi ar gleznu telpā. Šī glezna būs telpā ar baltām sienām, interjers – balts, pelēks.
Glezna “Caurvītas pasaules“. Divas sfēras, divas pasaules, kas caurauž viena otru. Sarkanās ogas kā fiziskā taustāmā realitāte, gaismas arkas un kupoli kā mentālā realitāte. Kura ir reālāka? Atrast sevi tam visam pa vidu.
Un kā jau solīju, uzreiz parādu, kā bilde izskatās interjerā. Pati katrreiz esmu pārsteigta, cik savādāk katrā vietā izskatās viens un tas pats darbs. Tāpēc arī mājās ir būtiski piemeklēt gleznai vietu, kur atbilstošs apgaismojums un vide.
Glezna “Trīs fejas”. Burvju pasaule, kurā viss ir iespējams :) Viss zied un virmo gaismā! Viegli būt, viegli elpot un sajust brīnumus, noticēt, ka viss ir iespējams!
Un tā glezna izskatās interjerā! Turpmāk centīšos pielikt bildes ar interjeru, jo pie sienas tomēr izskatās savādāk nekā atsevišķā fotogrāfijā.
Glezna “Kamene”. Vēl viens darbs rozīgajā puķu sērijā. Taureņi, puķes un gaisma! Gleznu var likt pie sienas jebkurā virzienā, jebkura mala var būt gan augša, gan apakša, var grozīt atbilstoši savai gaumei vai noskaņojumam.
Interjerā var pieskaņot gandrīz jebkuram tonim, jo gleznā ir visi, gan sārtie, gan zilganie, drusku zaļš un maigi dzeltens. Gaišā interjerā izskatās tā:
iedvesmas pieturpunkti nr.198 Atklāt kaut ko jaunu! Vēlams – katru dienu :) Krāsu efektu treniņi. Eksperimenti ar krāsu līdzekļiem ūdens spīdumam. Un smiltis smiltīs.
Glezna “Seko baltajam trusim”. Glezna ar slepenu personīgu vēstījumu.
Šī glezna bij pirmā, kas tapa manā jaunajā Mežs-grāmata sērijā. Cilvēkam, kuram top jauna mājvieta un tā iekārtošanā – meža toņu palete, dabas toņi. Meža zaļie, meža brūnie un gaismas toņi. Grāmata kā ceļš uz gaismu. Odziņas kā kārdinājums, kuru arī nedrīkst palaist garām. Un Baltais trusis. Tumsā parādās vēl dažas citas īpašas zīmes.
Glezna – dāvana mediķim – medniekam. Izcilajam profesoram Andrejam Pavāram dāvana no slimnīcas darbiniekiem. Vienā bildē visas trīs profesora dzīves pamatlietas – slimnīca (medicīna), mežs (medības) un grāmata (aizrautīgs lasītājs).
SLIMNĪCA – ķermeņa medicīna, GRĀMATA – prāta medicīna, MEŽS – dvēseles medicīna.
iedvesmas pieturpunkti nr.191 Dažreiz man jautā,ko nozīmē tā gaisma, ko zīmēju. Bet uz to nav atbildes. Jo katram skatītājam ir sava atbilde. Darbs netop tikai vienam un darbs arī neaprobežojas tikai ar to, ko domājis un radījis pats autors. Katrs skatītājs piedalās jebkurā mākslas darbā. Arī gaisma katram skatītājam ir kaut kas cits. Tam, kas meklē gudrību, tas ir viedais saprāts, ticīgajam tas ir Dievs, optimistam – gaisma tuneļa galā, pesimistam – spuldze taureņiem, kur apsvilt. Citam – nirvāna, dievišķā apziņa. Vai jebkurš mērķis, kas jāsasniedz.
Glezna “Spārnu ieskautā”. Vēl viens darbs rozīgajā sērijā, vēl viens sajūtu dārzs. Aelitai – smalkas dvēseles cilvēkam.
Glezna “Apburtais dārzs”. Šoreiz galvenajā lomā protejas un medinillas. Smalka sajūtu pasaule. Tik viegli būt!
Glezna “Četras māsiņas“. Elīnai un viņas brīnišķīgajām meitiņām! Gaismas pielieta sievišķības, maiguma un mīlestības pasaule! Ieelpo šo pasauli pirms iešanas ikdienā!
Citāds laiks. Jo vairāk tumsas, jo vieglāk redzēt gaismu, kas apspīd ceļu, kur būtu jāiet. Sajūta, kas ļauj lidot, ja pietiktu drosmes atraisīties no visa, kas vēl tur. Bet varbūt vienkārši glezna, kur dārzs, mežs un peldēšana starp zvaigznēm. Par VIŅU, kura lidoja naktīs.
iedvesmas pieturpunkti nr.165 Rīgas laiks. Februāris, 2022. Svens Kuzmins “Par gaismu”
“Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām.”
Gleznojums dāvana manam tētim – vismakšķernieciskākajam makšķerniekam! Zemūdens dzīve un asarīšu ballīte starp ūdensrozēm! Mazās zivtiņas gandrīz neredzamas dienasgaismā, toties tumsiņā – pašas redzamākās. Gleznas divas sejas – viena dienasgaismā, otra tumsā! Kārtējo reizi jāteic, ka ārkārtīgi grūti nofotogrāfēt īstās krāsas un faktūras, kas ir dzīvē, bet priekšstatam ir ok :)
Glezna. Iedvesma no Lindas rakstītiem vārdiem! Gribējās uzradīt spirdzinošu optimismu! Lai čum un mudž mirdzošs prieks, dzīvīgs dabas elpas apliecinājums, ka brīnišķīgā pasaule notiek, neskatoties uz parasto, reizēm skumjo, cilvēku pasauli. Atgādinājums – par ko ir dzīve :)
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Ar ko atšķiras īsts otas pieskāriens audeklam no bildes izdrukas uz canvas? Izdruka, lai cik skaista būtu, ir tukša. Tā ir dekoratīva, bet tukša. Bez sajūtām, bez enerģijas. Vietas aizpildīšanai. ĪSTS gleznojums nes līdzi savu auru. Nav nozīmes gleznotāja vārdam vai bildes cenai, svarīgi ir sajust vibrācijas, kas uzrunā! Tas var būt pat bērna zīmējums – ja tur ir tieši tas, kas tevi uzrunā, iedvesmo, iepriecina, tad tieši tāds darbs ir jāizvēlas. Un jebkurš darbs jāmaina – tiklīdz cilvēks pats mainās un vajadzīga cita veida enerģija savā tuvumā. Dzīva krāsa, otas triepieni ir pilni ar dvēseli.
iedvesmas pieturpunkti nr.169 Prieka impulsi. Smalki. Mirdzoši. Gaišuma pilni. Viss decembris piepildīts ar gaismas dāvaniņu gatavošanu. Prieka impulsu pasaule – uzdāvini gaismu vienam, tas prieku pados nākamajam, kā domino kauliņi prieks pa ķēdīti sakritīs daudzās sirdīs :)
iedvesmas pieturpunkti nr.166 Dāvinu gaismu! Katru dienu kādam tiek gaismas dāvaniņa! Pati sev uzburu Ziemassvētkus katru vakaru, taisot mazus tumsas izgaismotājus :)
Glezna “Dienvidgaismas”. Feju dārzs smaržo pēc Vidusjūras :) Olīvkoki, lavandas, cipreses un saulē kalstošas puķes. Feju vējdzirnavas ar smalkiem spārniem maigi ietin puķu smaržu dienvidvējā.
Sāku zīmēt hortenzijas, bet uzzīmējās olīvdārzs. Es mīlu Vidusjūras sajūtu, Grieķija, Itālija, Spānija, turienes daba man liek justies kā mājās, turienes gaiss man ļauj paīstam elpot. Vēl kādu ciedru laikam vajadzēja iezīmēt smaržas pilnībai.
iedvesmas pieturpunkti nr.160 Šīs vasaras mana TOP sajūta – gaismas ņirbēšana. Īsti nepatīk vārds “ņirbēt”, bet nezinu citu, kurš precīzāk nosauktu gaismas rotaļīgo dejošanu, vieglo plivināšanos it kā ķircinošos smieklos. Cik skaista ir tāda būšana :)
Šis darbs ir manai mammai :) Ilgi nevarēju tikt uz pēdām īstajai sajūtai, kas man jāuzrada, jo pārāk pierasts domāt, ka mammai vajag tādu mierīgu ar margrietiņām. Mamma visiem pielāgojas kā klusa pļavas puķīte, taču tikai tad kad sapratu, ka iekšā viņai dzīvo grezna puķu dvēsele, grezna sajūtu dvēsele, ota pati darīja savu un bez piepūles parādījās puķu krāšņums un bagātība, gaisma, kas apmirdz dārzu. Puķes zīmētas tieši no mammas dārza dzīvē, gribu, lai viņai arī ziemā istabā ir vasaras dārza siltums un krāsas.
Glezna “Eikaliptu noslēpums”. Tur pustumsā aiz mežonīgiem vīteņiem, aiz eikaliptu zariem, aiz naktsvijoļu smaržām, ir noslēpums! Tieši kā dzīvē – izlauzies caur džungļu mežonīgumu, nokļūsti gaismā :)
iedvesmas pieturpunkti nr.157 Viena no skaistākajām klip-dziesmām pasaulē https://www.youtube.com/watch?v=is8O41t13cw&list=PLJmgHmMUMj9O6Dn6Cj-TIniAwyd478h8Z&index=15
Ūdens mirdzēšana ir maģija. Ūdens mirdzums saulē, taurenīšu vizēšana lavandu laukos, gaismas ņirbēšana koku lapās – tā ir hipnoze, kas paceļ soli virs zemes, vieglākā dimensijā, smalkākās vibrācijās, kur neaizsniedzas ziņas, internets, ego, slimums, kāmju skriešana ritenī, strīdi, meli, blakuscilvēka nemīlēšana. Kaut uz mirklīti pacelties gaismā – to es novēlu.
Gaismas pielieta vasara. Saules izredzētie.
iedvesmas pieturpunkti nr.154 Maijas Tabakas izstāde “Saulainā diena” galerijā “Daugava”. Tabakas izstādes nedrīkstu palaist garām, tā ir mana iedvesma, no viņas gleznām smeļos gaismas un krāsu enerģiju, uzpildos, atjaunojos.
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Šis darbs burtiski iztecēja no rokas. Biju iesākusi pavisam citu, taču viss iesāktais pārvērtās par šo. Nekontrolēti, lielā ātrumā ņēma un parādījās :D Nosaukumu ielikšu kā teica mana mamma “Dievišķā pasaule” :) Tāda ir mana laimes pasaule – gaisma, ūdens, mežs, ziedi. Tad kad visi akmeņi pārvarēti un ilūziju burbuļi atstāti aiz muguras – var nokļūt gaismā.
Šoreiz pasūtījumā “enģelis, bet lai nav vienkārši pliks enģelis”. Tāpēc radās sargājošs enģeļa spārns ap līksmu mūzikas, gaismas un ziedu pasauli, kur fejas iznesā gaismu pa ziediem. Cilvēka acij neredzamā, bet notiekošā pasaule. Nepaej garām ziediem, apstājies, pasmaržo, ieelpo to gaismu, ko laumiņas nēsā.
… balta sajūta plīvo tik liegi pieskardamās
iedvesmas pieturpunkti nr.28 LU Botāniskajā dārzā no 12.12.2020. atvērta pastaigu taka “Ziemas gaismas dārzs”. Gaisma, mūzika, noskaņa, sajūtas. Mirguļojoša spogulīšu pasaule, jāņtārpiņi zem lielajām eglēm, mainīga gaismu spēle – tumšā ziemas vakarā. Kā ieiešana citā dimensijā. Iesaku :)
iedvesmas pieturpunkti nr.125 Enģeļi. Sargenģeļi. Gaismas enģeļi. Veselības nesēji. Sapņu piepildītāji. Laimes enģeļi. Katram ar savu nokrāsu, katram ar savu mirdzumu, bet visi mīlestības pilni :)
iedvesmas pieturpunkti nr.122 Un vēl viens gaismas nesējs :) Maigs, rozīgs un sievišķīgs! Smalkākam interjeram – skaistumkopšanas salonam.
iedvesmas pieturpunkti nr.121 Baltās gaismas vainags. Šogad Adventes čaklumiņš. No viena darba pie otra. Ir priecīgi darīt un ir priecīgi iepriecināt un priecīgi priecāties par citu prieku :) Katram savs veids, kā padarīt pasauli gaišāku!
iedvesmas pieturpunkti nr.119 Šogad vainagos man modē apsarmojuši balti vijīgi zari, mēnesēne jeb dālderpuķe (saukta arī par naudiņpuķi) un samts bumbuļos.
iedvesmas pieturpunkti nr.118 Balta gaismas dāvaniņa baltā sirsniņā. Iededz gaismu pats sevī un tad ar sevi izgaismo citus, lai visi iemirdzas! :)
iedvesmas pieturpunkti nr.116 Baltas dāvanas Adventes laikam. Kad ārā tumšs visas dienas garumā, gaismiņa jāatrod citur :)
iedvesmas pieturpunkti nr.112 Lēnā dzīve. Lēna elpa – lēns laiks. Apstāties. Pamanīt. Būt. Tepat. Atrast.
iedvesmas pieturpunkti nr.100 Tumsu vajag izgaismot. Šoreiz drusku neparastākas gaismiņas – pudeļu lampiņas. Katra pudele ar bildēm un uzrakstiem – katram citāda. Led lampiņas ar bateriju korķī.
iedvesmas pieturpunkti nr.73 Dvēsele pilna saulesgaismas :)
Laime sākas ar Tevi. Nevis ar attiecībām, ne ar tavu darbu, ne naudu, ne apstākļiem, BET AR TEVI.
#meklēt-saprast-zināt-pielietot
iedvesmas pieturpunkti nr.65 Exhibition | The Water Lilies by Monet (2019) – THE MAGIC OF WATER AND LIGHT
Dokumentāla filma – izstāde. Pirmo reiz biju tādā pasākumā kinoteātrī. Filma “Monē Ūdensrozes: Ūdens un gaismas maģija” stāsta par pašu Klodu Monē, kā un kāpēc viņš gleznoja, parāda vietas, kur tapuši lielie mākslasdarbi. Visvairāk, protams, puķu un ūdens pārpilnais Živernī dārzs. Ļoti uzrunājoši ir redzēt dabā glezonšanas vietu un nākamā filmas kadrā to pašu gleznā Orsē, Oranžērijas vai Marmotāna muzejā. Monē ir impersionisma aizsācējs un arī pats vārds “impersionisms” radies no Monē gleznas ar nosaukumu “Impersija. Saullēkts.”
Viņa iederas dabā nevis pie cilvēkiem. She was made of sunlight.
iedvesmas pieturpunkti nr.52 Ar gaismu apsēstā. Ūdens un gaisma ir manas stihijas. 
iedvesmas pieturpunkti nr.43 Kvēldiegs. Izrāde: ģitāras skaņa + vertikālā deja + gaismas + video projekcijas. Ar pamatdomu – apzinātie sapņi, ko pasvītroja telpas iekārtojums katrā pusē skatuvei uz melnas sienas uzraksts. Gaismas kā dzirksteles seko līdzi skaņai un kustībai. Spuldzes iedegas no pieskārieniem un nodziest. Sapņi uzprojicējas un nodziest. Skaisti.
iedvesmas pieturpunkti nr.37 visskaistākā ir vēlas pēcpusdienas gaisma. Silta un mierinoša. Dienasgaisma ir asa, tīra un visredzoša. Rīta gaisma ir modra, optimistiska un dzidra. Taču vēlā pēcpusdienas gaisma ietin noskaņā, nomierina un sagatavo vakaram. Klusināta un silta. Vienmēr silta! Pat ziemā! Tā ir mana mīļākā gaisma, uz kuru nekad neapnīk skatīties. Ziemā ļoti reti sastopams prieks. Priekšspēle saulrietam – mirklis pirms.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.17 Baltā dzīve. Kāds cilvēks, tāda māja. Kāda māja, tāds cilvēks. Katrs pats savas mājas kopija. Your home – your mirror. Drusciņ papildus gaismas tumšajam laikam.
Viņi kā neprātīgi skrien uz gaismu. Dejo, uzmirdz un apžilbina. Pusnakts pasaku pārvērš par mirdzošu sapni, kas piepildās. (Gleznots uz audekla)
Tā tas izskatās interjerā:
“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.” 
“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”
A.Bariko “Misters Gvins”
” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.
– Gleznas?
– Nē. Viņš tos portretus rakstīja.
– Vai kaut kas tāds ir iespējams?
– Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.
Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.
– Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda. Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”
Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.
Gleznots uz audekla.
Tā tas izskatās interjerā: 
Brīvdienu rīti ir visčaklākie. It sevišķi saulainie, kad daudz brīnišķīgas gaismas. Radio dzied un otas gandrīz pašas strādā bez piepūles. Vairāk par visu gribas zīmēt smaržīgu pavasari. Lai cik skaistas būtu rudens krāsu pārejas, tās vienmēr velk līdzi skumjas un uzvēdī aukstumu. Rudeņos mani labākie draugi ir radiators, termofors un vilnas zeķes. Šogad kāds nozaga vasaru!
ievaszids.lv powered by WordPress | minimalism by www.genaehr.com
Entries (RSS) and Comments (RSS).
