delicate
Wednesday, December 30th, 2020
… balta sajūta plīvo tik liegi pieskardamās

… balta sajūta plīvo tik liegi pieskardamās
iedvesmas pieturpunkti nr.28 LU Botāniskajā dārzā no 12.12.2020. atvērta pastaigu taka “Ziemas gaismas dārzs”. Gaisma, mūzika, noskaņa, sajūtas. Mirguļojoša spogulīšu pasaule, jāņtārpiņi zem lielajām eglēm, mainīga gaismu spēle – tumšā ziemas vakarā. Kā ieiešana citā dimensijā. Iesaku :)
iedvesmas pieturpunkti nr.125 Enģeļi. Sargenģeļi. Gaismas enģeļi. Veselības nesēji. Sapņu piepildītāji. Laimes enģeļi. Katram ar savu nokrāsu, katram ar savu mirdzumu, bet visi mīlestības pilni :)
iedvesmas pieturpunkti nr.122 Un vēl viens gaismas nesējs :) Maigs, rozīgs un sievišķīgs! Smalkākam interjeram – skaistumkopšanas salonam.
iedvesmas pieturpunkti nr.121 Baltās gaismas vainags. Šogad Adventes čaklumiņš. No viena darba pie otra. Ir priecīgi darīt un ir priecīgi iepriecināt un priecīgi priecāties par citu prieku :) Katram savs veids, kā padarīt pasauli gaišāku!
iedvesmas pieturpunkti nr.119 Šogad vainagos man modē apsarmojuši balti vijīgi zari, mēnesēne jeb dālderpuķe (saukta arī par naudiņpuķi) un samts bumbuļos.
iedvesmas pieturpunkti nr.118 Balta gaismas dāvaniņa baltā sirsniņā. Iededz gaismu pats sevī un tad ar sevi izgaismo citus, lai visi iemirdzas! :)
iedvesmas pieturpunkti nr.116 Baltas dāvanas Adventes laikam. Kad ārā tumšs visas dienas garumā, gaismiņa jāatrod citur :)
iedvesmas pieturpunkti nr.112 Lēnā dzīve. Lēna elpa – lēns laiks. Apstāties. Pamanīt. Būt. Tepat. Atrast.
iedvesmas pieturpunkti nr.100 Tumsu vajag izgaismot. Šoreiz drusku neparastākas gaismiņas – pudeļu lampiņas. Katra pudele ar bildēm un uzrakstiem – katram citāda. Led lampiņas ar bateriju korķī.
iedvesmas pieturpunkti nr.73 Dvēsele pilna saulesgaismas :)
Laime sākas ar Tevi. Nevis ar attiecībām, ne ar tavu darbu, ne naudu, ne apstākļiem, BET AR TEVI.
#meklēt-saprast-zināt-pielietot
iedvesmas pieturpunkti nr.65 Exhibition | The Water Lilies by Monet (2019) – THE MAGIC OF WATER AND LIGHT
Dokumentāla filma – izstāde. Pirmo reiz biju tādā pasākumā kinoteātrī. Filma “Monē Ūdensrozes: Ūdens un gaismas maģija” stāsta par pašu Klodu Monē, kā un kāpēc viņš gleznoja, parāda vietas, kur tapuši lielie mākslasdarbi. Visvairāk, protams, puķu un ūdens pārpilnais Živernī dārzs. Ļoti uzrunājoši ir redzēt dabā glezonšanas vietu un nākamā filmas kadrā to pašu gleznā Orsē, Oranžērijas vai Marmotāna muzejā. Monē ir impersionisma aizsācējs un arī pats vārds “impersionisms” radies no Monē gleznas ar nosaukumu “Impersija. Saullēkts.”
Viņa iederas dabā nevis pie cilvēkiem. She was made of sunlight.
iedvesmas pieturpunkti nr.52 Ar gaismu apsēstā. Ūdens un gaisma ir manas stihijas.
iedvesmas pieturpunkti nr.43 Kvēldiegs. Izrāde: ģitāras skaņa + vertikālā deja + gaismas + video projekcijas. Ar pamatdomu – apzinātie sapņi, ko pasvītroja telpas iekārtojums katrā pusē skatuvei uz melnas sienas uzraksts. Gaismas kā dzirksteles seko līdzi skaņai un kustībai. Spuldzes iedegas no pieskārieniem un nodziest. Sapņi uzprojicējas un nodziest. Skaisti.
iedvesmas pieturpunkti nr.37 visskaistākā ir vēlas pēcpusdienas gaisma. Silta un mierinoša. Dienasgaisma ir asa, tīra un visredzoša. Rīta gaisma ir modra, optimistiska un dzidra. Taču vēlā pēcpusdienas gaisma ietin noskaņā, nomierina un sagatavo vakaram. Klusināta un silta. Vienmēr silta! Pat ziemā! Tā ir mana mīļākā gaisma, uz kuru nekad neapnīk skatīties. Ziemā ļoti reti sastopams prieks. Priekšspēle saulrietam – mirklis pirms.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.17 Baltā dzīve. Kāds cilvēks, tāda māja. Kāda māja, tāds cilvēks. Katrs pats savas mājas kopija. Your home – your mirror. Drusciņ papildus gaismas tumšajam laikam.
Viņi kā neprātīgi skrien uz gaismu. Dejo, uzmirdz un apžilbina. Pusnakts pasaku pārvērš par mirdzošu sapni, kas piepildās. (Gleznots uz audekla)
Tā tas izskatās interjerā:
“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”
“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”
A.Bariko “Misters Gvins”
” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.
– Gleznas?
– Nē. Viņš tos portretus rakstīja.
– Vai kaut kas tāds ir iespējams?
– Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.
Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.
– Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda. Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”
Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.
Gleznots uz audekla.
Tā tas izskatās interjerā:
Brīvdienu rīti ir visčaklākie. It sevišķi saulainie, kad daudz brīnišķīgas gaismas. Radio dzied un otas gandrīz pašas strādā bez piepūles. Vairāk par visu gribas zīmēt smaržīgu pavasari. Lai cik skaistas būtu rudens krāsu pārejas, tās vienmēr velk līdzi skumjas un uzvēdī aukstumu. Rudeņos mani labākie draugi ir radiators, termofors un vilnas zeķes. Šogad kāds nozaga vasaru!