ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.115 Divas pasaules. Viena no viņām ir smalka. Funkcionējoša pati par sevi. Tik trausla un brīnumaina.

Un otra pasaule. Cilvēku. Ar izcilajām cilvēku smadzeņu šūnām. Varbūt cilvēkam pienācis laiks iet būrī?

iedvesmas pieturpunkti nr.111 Par lasīšanu. Izlasīju teicienu – Visvairāk mēs mīlam grāmatas, kas atklāj mūsu domas, kuras paši nespējam noformulēt. Tik labs teikums! Tā ir! Tieši to es varu teikt arī par Bariko jaunāko grāmatu Spēle. Tas nav romāns, drīzāk apcerīga eseja par digitālās citpasaules ienākšanu soli pa solim, gandrīz kā vēstures pieraksts. Bariko pats saka tekstā, ka raksta tāpēc, lai pats saprastu un izprastu šīs pasaules pārmaiņas. Man tik noderīgi un galvu sakārtojoši likās – tieši kā kāds manā vietā ir noformulējis domas par šo jautājumu. Lasot Bariko man vienmēr ir sajūta “kā es mīlu šī cilvēka smadzenes, kas var uzburt tādas domas!”, un izrādās tas ir ne tikai par romāniem, bet arī par gandrīz vai tehnisku apcerējumu.

Iedvesmas pieturpunkti nr.94    WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS. (Kur fokusējies, tur plūst tava enerģija).  Pēdējā laikā lasītās grāmatas liek domāt aizvien vairāk par šo teikumu. (Pašlaik lasu R.D.Hamiltons  “Vai dzīve ir iepriekš izplānota?”. Ļoti saprotami un vienkārši uzrakstīta).  It kā labi zināma doma, bet ikdienā aizmirstas. Tu pievelc visu par ko domā. Tu pievelc visu – gan to, ko gribi, gan to, ko negribi. Ja domā par uzvaru – tava enerģija plūst uz uzvaru, ja domā par ienaidnieku – tava enerģija aiziet pie ienaidnieka. Ja domā par savu slimību – tu dod tai spēku. Par to, ko domā – to pievelc, tam dod savu spēku. Uz ko  ieslēgsi savu starmeti, ko izgaismosi savā domu fokusā – tam atdosi savu enerģiju. Ieslēgsi šaubas – dosi spēku šaubām. Tavs fokuss ir kā bateriju uzlāde tam, uz ko fokusējas.  Man dažreiz (gandrīz vienmēr :D) ir ļoti grūti atslēgt galvā iepinušās domas. Man vienmēr ir atvērušies kaudzēm folderīši uz ekrāna un visos es rakņājos reizē un tad brīnos, ka man sāp galva :D Tagad mēģinu ieviest uz ekrāna lielāku kārtību, aizvērt šaubu folderīšus, aizvērt tos, kas vienkārši tur virinās, aizvērt visu lieko un izgaismot tieši to, ko gribu.

iedvesmas pieturpunkti nr.79  Kinoteātris “Splendid Palace” – uz lielā ekrāna  unikāls dokumentāls kinoprojekts – “Art & Mind”. Māksla un zemapziņa.  Šodien noskatījos. Jau sen man jādomā par to, kur rodas viss dīvainais, radošais, sirreālais. Viena lieta ir attēlot ainavas vai klusās dabas, vai portretus, bet kur rodas sirreālisma tēli? Vai uzgleznot precīzu dabu ir radoša māksla vai drīzāk fotogrāfija? Vai uzgleznot nepieredzēto, pārsteidzošo, nerealitātē balstīto ir lielāka māksla vai tas ir neprāts? Tas pats attiecas uz literatūru arī. Vai katram zemapziņa ir pilna ar mistisko un mākslinieki ir tie, kas var piekļūt un izvilkt dienas gaismā katrs savā veidā? Vai vispār ir zemapziņa? Vai tā ir iepriekšējo dzīvju pieredze? Kur mēs izrokam to, kas darās mūsu galvās? Jo normālāks tu esi, jo mazāk spējīgs radīt, mazāk spējīgs būt radošs, mazāk spējīgs iziet ārpus kastes robežām. Bet tikai ārpus rāmja var ieelpot tik dziļi, lai paskatītos “tur iekšā”.

#meklēt-saprast-zināt-pielietot

Man patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē.

„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

Reanimatologs, SKOLOTĀJS  Pēteris Kļava saka: “Neapzinātajā kolektīvajā apziņā pār cilvēci valda bailes, kuras sekas ir alkatība un agresivitāte, tāpēc cilvēki mēģina paslēpties reliģijās, filozofijās, dzejā, zinātnes pētījumos vai baudās. Bet viedums piedāvā iepazīt sevi, kas arī ir dzīves jēga. … jūtu, ka ļoti daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – tie varētu būt 60 000 – interesējas par fundamentāliem garīguma, psihes un zinātnes jautājumiem. Kāpēc es minu šo skaitli? Zinātne izsaka varbūtību, ka ikvienā sabiedrībā apmēram 3 – 4% cilvēku piemīt “Dieva gēns” vai garīguma izziņas gēns. Te arī ir tie 60 000 – 3 % no 2 miljoniem Latvijas tautas”.

Tas ir daudz vai maz?

“Izmaiņas, pasaulē, valstī sākas no katra cilvēka spējām apzināties savu apziņu  un tās radošo potenciālu”.

Havjērs Mariass  “Iemīlēšanās” (http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/105412-iemilesanas.html)

“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”   

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”

Izkāpt ārpus laika un atdoties pasaulei.  Apstāties, lai sajustu. Apstāties, lai ieraudzītu. Uzaicināt pasauli sevī.

” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.

– Gleznas?

– Nē. Viņš tos portretus rakstīja.

– Vai kaut kas tāds ir iespējams?

– Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.

Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.

– Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda.  Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”

Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.