Glezna “Seko baltajam trusim”. Glezna ar slepenu personīgu vēstījumu.
Šī glezna bij pirmā, kas tapa manā jaunajā Mežs-grāmata sērijā. Cilvēkam, kuram top jauna mājvieta un tā iekārtošanā – meža toņu palete, dabas toņi. Meža zaļie, meža brūnie un gaismas toņi. Grāmata kā ceļš uz gaismu. Odziņas kā kārdinājums, kuru arī nedrīkst palaist garām. Un Baltais trusis. Tumsā parādās vēl dažas citas īpašas zīmes.
Glezna – dāvana mediķim – medniekam. Izcilajam profesoram Andrejam Pavāram dāvana no slimnīcas darbiniekiem. Vienā bildē visas trīs profesora dzīves pamatlietas – slimnīca (medicīna), mežs (medības) un grāmata (aizrautīgs lasītājs).
SLIMNĪCA – ķermeņa medicīna, GRĀMATA – prāta medicīna, MEŽS – dvēseles medicīna.
Glezna “Četras māsiņas“. Elīnai un viņas brīnišķīgajām meitiņām! Gaismas pielieta sievišķības, maiguma un mīlestības pasaule! Ieelpo šo pasauli pirms iešanas ikdienā!
Citāds laiks. Jo vairāk tumsas, jo vieglāk redzēt gaismu, kas apspīd ceļu, kur būtu jāiet. Sajūta, kas ļauj lidot, ja pietiktu drosmes atraisīties no visa, kas vēl tur. Bet varbūt vienkārši glezna, kur dārzs, mežs un peldēšana starp zvaigznēm. Par VIŅU, kura lidoja naktīs.
Gleznojums dāvana manam tētim – vismakšķernieciskākajam makšķerniekam! Zemūdens dzīve un asarīšu ballīte starp ūdensrozēm! Mazās zivtiņas gandrīz neredzamas dienasgaismā, toties tumsiņā – pašas redzamākās. Gleznas divas sejas – viena dienasgaismā, otra tumsā! Kārtējo reizi jāteic, ka ārkārtīgi grūti nofotogrāfēt īstās krāsas un faktūras, kas ir dzīvē, bet priekšstatam ir ok :)
Glezna. Iedvesma no Lindas rakstītiem vārdiem! Gribējās uzradīt spirdzinošu optimismu! Lai čum un mudž mirdzošs prieks, dzīvīgs dabas elpas apliecinājums, ka brīnišķīgā pasaule notiek, neskatoties uz parasto, reizēm skumjo, cilvēku pasauli. Atgādinājums – par ko ir dzīve :)
Glezna “Dienvidgaismas”. Feju dārzs smaržo pēc Vidusjūras :) Olīvkoki, lavandas, cipreses un saulē kalstošas puķes. Feju vējdzirnavas ar smalkiem spārniem maigi ietin puķu smaržu dienvidvējā.
Sāku zīmēt hortenzijas, bet uzzīmējās olīvdārzs. Es mīlu Vidusjūras sajūtu, Grieķija, Itālija, Spānija, turienes daba man liek justies kā mājās, turienes gaiss man ļauj paīstam elpot. Vēl kādu ciedru laikam vajadzēja iezīmēt smaržas pilnībai.
Šis darbs ir manai mammai :) Ilgi nevarēju tikt uz pēdām īstajai sajūtai, kas man jāuzrada, jo pārāk pierasts domāt, ka mammai vajag tādu mierīgu ar margrietiņām. Mamma visiem pielāgojas kā klusa pļavas puķīte, taču tikai tad kad sapratu, ka iekšā viņai dzīvo grezna puķu dvēsele, grezna sajūtu dvēsele, ota pati darīja savu un bez piepūles parādījās puķu krāšņums un bagātība, gaisma, kas apmirdz dārzu. Puķes zīmētas tieši no mammas dārza dzīvē, gribu, lai viņai arī ziemā istabā ir vasaras dārza siltums un krāsas.
Glezna “Eikaliptu noslēpums”. Tur pustumsā aiz mežonīgiem vīteņiem, aiz eikaliptu zariem, aiz naktsvijoļu smaržām, ir noslēpums! Tieši kā dzīvē – izlauzies caur džungļu mežonīgumu, nokļūsti gaismā :)
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Šis darbs burtiski iztecēja no rokas. Biju iesākusi pavisam citu, taču viss iesāktais pārvērtās par šo. Nekontrolēti, lielā ātrumā ņēma un parādījās :D Nosaukumu ielikšu kā teica mana mamma “Dievišķā pasaule” :) Tāda ir mana laimes pasaule – gaisma, ūdens, mežs, ziedi. Tad kad visi akmeņi pārvarēti un ilūziju burbuļi atstāti aiz muguras – var nokļūt gaismā.
Šoreiz pasūtījumā “enģelis, bet lai nav vienkārši pliks enģelis”. Tāpēc radās sargājošs enģeļa spārns ap līksmu mūzikas, gaismas un ziedu pasauli, kur fejas iznesā gaismu pa ziediem. Cilvēka acij neredzamā, bet notiekošā pasaule. Nepaej garām ziediem, apstājies, pasmaržo, ieelpo to gaismu, ko laumiņas nēsā.
iedvesmas pieturpunkti nr.153 Gleznošana ir kā ceļojums. Sāc ar vienu izdomātu detaļu un nekad nezini, kur tas viss tevi aizvedīs. Pa ceļam var izpriecāties piezīmējot šo vai to, reizēm aizkrāsojot uzzīmēto vai pārvēršot pavisam citā. Un puse prieka slēpjas paletē, sajaukt iedomāto toni reizēm gadās viegli, bet dažreiz nākas izrotaļāties ilgi un nevar saķert tieši to, kas iekūkojis galvā.
Šis ir darbs, kas dzīvo savu gleznas dzīvi arī tumsā, taureņu malas un vēl dažas detaļas tumsā izgaismojas. Nosaukt var katrs pēc savas gaumes un redzēšanas. Varbūt “Spēle”, varbūt “Melnbaltās un krāsainās laikalīnijas” vai “Taureņu spogulija”. Man bij jāuzzīmē darbs, kuram vienīgā norāde: lai nav garlaicīgi skatīties un katrreiz var ieraudzīt kaut ko citu (tumsā būs pavisam cits :)))
Pieneņpūkas. Pieneņpūkās ir kaut kas maģisks. Tās ir kā zieds pēc zieda. Vispirms dzeltena saule, tad balta miglas kleita. Tu uzpūt elpu un katra pūka kā mazmazītiņi spārni paceļas gaisā. Uzvirpuļo kā balerīnas. Smalkas, vieglas un netveramas.
All the flowers of all the tomorrows are in the seeds of today.
Pieneņpūkas galvenajā lomā, bet rokas iedarīja arī ķiršu ziedus (laikam jau drīzāk korintes, jo tumšsarkanie smalkie ziedu zariņi man galvā no korintēm). Ilgojos pēc ziedēšanas.
Katra pieneņpūka – viena vēlēšanās. Palaid vējā, lai piepildās. Glzenojums pilns vēlēšanos.
