ievaszids.lv

Iedvesmas pieturpunkti Nr.5   Venēcija mani pārsteidza. Biju iedomājusies romantiskus tiltiņus, bet netīrus ūdeņus. Biju iedomājusies vēsturi elpojošas mājas, bet apkārt tūristu miljonus. Svētā Marka laukumā cilvēku tiešām gandrīz vienmēr ir daudz, bet izstaigājot visas mazās ieliņas nomalēs, var mierīgi izpriecāties par fantastiskajām mājām, par burvīgajiem mazajiem un lielajiem tiltiem un neskaitāmām laivām. Ūdens ir tīrs, pārsteidzošās zilās, zaļās nokrāsās.  Uz Sv.Marka laukumu ejiet agri no rīta, kad caur Dodžu pils kreiču lodziņiem parādās lecošā saule. Venēcija ir brīnišķīga vieta.

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”   

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”