poēzija

iedvesmas pieturpunkti nr.197 “Kas īsti esot poēzija, atceļā viņš piepeši bija pajautājis. Un piebildis: viņš domājot nevis dzejoļus, bet gan poēziju plašākā nozīmē, to, kura atrodama prozā un arī gleznās, fotogrāfijās, filmās, mūzikā. “Poēzijai – man šķiet, tai ir saistība ar laika pieredzi””, Leilands bija atbildējis. “Varbūt varētu sacīt: tas ir veids, kā ļaut tagadnei pilnībā būt tagadnei. Līdzeklis, kā apturēt laiku. Lasot, aplūkojot gleznas vai klausoties mūziku, mēs liekam mierā pagātni, proti, nevis aizmirstam to, bet gan bez piepūles palaižam vaļā un neļaujam, lai tagadni izkropļo un aizmiglo saspringtas gaidas attiecībā uz nākotni. Poētiskā tagadne ir itin kā izcelta no laika plūduma un nenovēršamās secības. Tam ir kaut kāda saistība ar mirdzošajiem mozīkas gabaliņiem tavā nomaļajā kapelā. Poēzija ļauj pilnībā pievērsties kādai lietai. Kaut kas poētisks, kāds teikums, aina, skaņa: tas savaldzina tā, kā nespēj nekas cits. Gribētos, lai tas nekad nebeidzas vai nepazūd, gribētos baudīt to vēl un vēl. Līvijai bija kāda doma, kas mazliet citāda, tomēr iederas šeit: kaut kas poētisks, pat ja tas ir kaut kas mazs, kāda sīka detaļa, aplūkošanas brīdī piešķir dzīvei tādu dziļumu, kāda tai parasti nav. Tādā brīdī, viņa teica, dzīve kopumā pārvēršas par tēmu, bet mums par to nav jārunā it nemaz. Tāpēc poēzija mūs ne tikai kaut kādā veidā saviļņo, bet, to pieredzēdami, mēs esam kā pasargāti, atrodamies vairāk pie sevis pašiem nekā parasti. Un uztvēruma brīdī jūtam: pasaulē mēs pēkšņi esam citādi.”  /P.Mersjē “Vārdu svars”/

Tags: , , , , , ,

Comments are closed.