ievaszids.lv

Esmu aizrāvusies ar Milanu Kunderu. Kas ir labāks smagums vai vieglums? Kas ir labāk pacelties bezpiesaistes vieglumā vai izjust pilnu amplitūdu smaguma, sajūtot realitāti tādu, kā tā ir?

Ja gribi peldēties, nāksies saslapināties.  /A.Hermanis/  https://fabula.im/lv/9789934565076-Dienasgramata-Alvis-Hermanis

„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo  aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu.  Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”

A.Gavalda. Mierinošā.

Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.

Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.

Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?

Hēgs “Klusā meitene”

Jaunums dzīvē.

Havjērs Mariass  “Iemīlēšanās” (http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/105412-iemilesanas.html)

“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”

Vieta, kur piepildās vēlēšanās! Viens taurenis = viena vēlēšanās.

Apgleznots zīds. Lakats. Taureņi. Tauriņi. Taurenīši.

Viņi kā neprātīgi  skrien uz gaismu. Dejo, uzmirdz un apžilbina. Pusnakts pasaku pārvērš par mirdzošu sapni, kas piepildās.  (Gleznots uz audekla)

Tā tas izskatās interjerā:

Ja Tev pieskāries zīda taurenis – to neaizmirst.  Kā vissmalkākais maigākais čuksts. Netverams brīnums pēc kā mūžīgi ilgoties.

“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”   

“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”

A.Bariko “Misters Gvins”

Nekas nav tā kā izskatās. Tēls iekš tēla. Dzīve iekš dzīves. Nerealitāte reizēm ir reālāka par īsteno. Kaklasaite ar zemtekstu. Uzzīmēt fantāziju.

Magoņu nakts

Ķiršu lietus.

Kaut kur tālu, tāl…

Vēl ķiršu lietus līst

Tas nevar būt, nevar būt nekad

Kaut kur tālu tāl…

Vēl kāda dziesma klīst

Tas nevar būt, nevar būt nekad…

Pār ievu baltajām kupenām

Smeldz kāda sāpe par vasarām tām

Smeldz kāda sāpe par vasarām tām

Tā kā sapnis…

Tā kā atbalss…

Samtains dūmakaini melns matēts  rakstiņš uz melna zīda satīna. Raksts ir nelielā reljefā un dažādos gaismas rakursos spēlē hameleonu – raksts brīžiem izceļas spilgti, brīžiem saplūst ar fonu, atkarībā no gaismas krišanas lenķa.

Zīda šifona lakats. Ar vieglītiņiem netveramiem taureņiem. Gaisīgums, smalkums, vieglums un trauslums. Sapņa pieskāriens.

…dvēseles sāpes, kuras palīdzi radīt pats, ir panesamas vieglāk nekā tādas, kas tevi vienkārši piemeklē…

…Sieviete, kura vienmēr meklēja skaidrību. Ne tāda veida skaidrību, kādu es pazinu no zinātnes, un arī ne šaha skaidrību. Bet gan tādu skaidrību, kas bija grūtāk notverama un biedēja mani ar savu netveramību. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Vai gan to negrib zināt ikviens? Jā, bet Marija gribēja precīzi zināt, kāpēc viņi to dara. Un kā jūtas, to darot.Precīzi kā jūtas. Par sevi viņa to gribēja zināt ne mazāk precīzi kā par pārējiem; viņa bija stūrgalvīga un neatlaidīga, ja runa bija par sevis saprašanu. Un tā es iepazinu saprašanas kaislību, kas sākumā lika visam – pat vislabāk pazīstamajam – izskatīties valdzinošākam un krāšņākam, lai beigu beigās iegrūstu mani nesapratnes tumsā, kuru bez Marijas priekšstata par skaidrību es nebūtu iepazinis.

“Lea”  Paskāls Mersjē

Ļoti īpašs simbolisks kāzu karogs = kāzu glezna. Jaunais pāris:  Dzērve + Kļaviņš.

„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”

/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

„Domāšana ir otrajā vietā skaistuma ziņā. Visskaistākā ir poēzija. Ja pastāvētu poētiskā domāšana un domājošā poēzija – tā būtu paradīze”. /P.Mersjē/

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Īpašā iniciāļu kaklasaite!

Rīgas 1.slimnīcai 210.gadu jubileja!

Šie tēli iespiedās  acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis

Pietiek ar mirkli, lai pēc tam pietrūktu visu mūžu.

(..) stāsts esot vēstule, ko autors raksta sev pašam, lai pastāstītu to, ko viņš citādi neuzzinātu. /K.R.Safons/ Līdzīgi ar zīmēšanu, droši vien.

Latvijas kara muzejā apskatāma izstāde “Medības”. Ievaszīda mednieku kaklasaites arī tur izstādījušās.

Izstāde vērojama katru dienu bez maksas no 16.maija līdz 2013.gada nogalei (muzejs atrodas Smilšu ielā 20, Rīgā)

Izkāpt ārpus laika un atdoties pasaulei.  Apstāties, lai sajustu. Apstāties, lai ieraudzītu. Uzaicināt pasauli sevī.

Izlasīju A.Mērdokas “Jūra, jūra”

Gleznojums mazo meiteņu istabai. Vakara pasaciņu varoņi.

Džentelmeņa bordo prieciņš! Apgleznota zīda kaklasaite.

Kāzu karoga zīmējums. Romantiskās zelta spāres ūdensrozēs.

Apgleznots zīds. Kaklasaite. Skorpions – pasaules valdnieks. Vismaz savas pasaules – noteikti :)

Komplektiņš diviem – dāvana pārītim! Apgleznots zīds. Šalle + kaklasaite un Lakats + kaklasaite.

” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.

– Gleznas?

– Nē. Viņš tos portretus rakstīja.

– Vai kaut kas tāds ir iespējams?

– Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.

Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.

– Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda.  Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”

Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.

Īpaši svarīga notikuma zīda kaklasaite. Laimes taureņi.

Tomēr laikam nāksies man pārsaukties par taureņu zīdu orhideju zīda vietā.

Nianses un detaļas. Man patīk skatīties uz lietām, kas mani uzrunā. Tieši nianses, detaļas ir tās, kas kādu lietu padara tik īpašu un piešķir lietai savu raksturu.  Izvēloties lietas mājai, var uzradīt raksturu savam namiņam vai kā modernāk būtu teikt – darīt auru. Jā, lietas ar mani runā.  Tām, kas nerunā, eju mierīgi garām, tādas nedrīkst nest mājās.  Labas lietas = laba enerģija = laba dzīve.

Mīļākie auskari. Mīļākā krūzīte.

Redziet… palūkojieties šeit, kur atplūst ūdens… vilnis pakāpjas krastā un tad apstājas… lūk, tieši tai punktā, kur ūdens apstājas… tas ir tikai pavisam īss mirklis, skatieties, piemēram, tur… redzējāt, tikai mirklis, un pēc tam vilnis pazūd, bet, ja būtu iespējams apturēt to īso mirkli… kad ūdens apstājas tieši tai punktā, tai izliekumā… To es pētu. Vietu, kur ūdens apstājas.

–   Kas tad tur ko pētīt?

–   Nu, tas ir svarīgs punkts… parasti tam nepievērš uzmanību, bet, labi padomājot, var saprast, ka tieši tur notiek kaut kas satriecošs, kaut kas… satriecošs.

(A.Bariko Okeāns.Jūra)

Pat ja virtuvei paredzēti tikai 2kvm ar astīti, arī tādā mini platībā var ievietot sapņu virtuvi. Mini virtuvi. Īpaši romantisku virtuvi. Jebkuru virtuvisku un mēbelisku sapņu īstenošanu iesaku uzticēt izcilam sava amata meistaram Andriānam, tel.29138938 (www.amstudija.lv)

Люби меня тогда, когда я меньше всего этого заслуживаю, потому что в этот момент мне это безумно необходимо

Miers. Klusums. Noskaņa. Zīds.

Prieka, iespaidu un iedvesmas gūšanas notikums sicīliešu keramikas darbnīcā pilsētā Erice.

Apgleznota zīda šalle. Dzeltenie un zile īrisi.

Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās.  /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/ 

Zīds. Lins. Vilna. Zīds ir bauda. Lins ir mājīgums. Vilna ir siltums. Lietas kā domas ietērpjas vajadzīgajā noskaņā. Vai arī domas pieņem lietu noskaņu.

Bildē manas mīļākās blūzes rotājums – mana vājība uz detaļām. Mazmazītiņa mežģīnīte, bet visu padara tik īpašu :)

.

.

.

.

.

.

.

Dažreiz ēdamlietas ir tik skaistas, ka tās gribas ierāmēt nevis ēst. Patisoni. Sēnes. Čili. Kukurūza. Bumbieri. Dažreiz Rimi dārzeņu stendā kāds ir ārkārtīgi smuki sakārtojis puķu kāpostus spilgti zaļos blakus tumši violetajiem baklažāniem. Man patīk. Man patīk. Man patīk.

Pozitīvi lādēti taureņi! Spirdzinošs, saulains un mežonīgs dzīvesprieks! (Gleznots uz audekla).

Murakami grāmata  “Kafka liedagā”.

Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies.  Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir  labs trenažierīts.

Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.

Īpaši izvēlēta krāsu pārēja. Īpaši izvēlēts raksts.

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/

Zīda lakats ar jaunkundzes iniciāļiem.

Zīda šalle. Zīda dāvana.

Taureņi kaklasaitē. Kunga iniciāļi kaklasaites slēptajā šaurajā galā.

Katram bēbītim savu sargenģelīti!

Gleznots uz audekla.

Tā tas izskatās interjerā:

“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus  mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina  dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”

Alesandro Bariko              “Stikla pilis”

Brīvdienu rīti ir visčaklākie. It sevišķi saulainie, kad daudz brīnišķīgas gaismas. Radio dzied un otas gandrīz pašas strādā bez piepūles. Vairāk par visu gribas zīmēt smaržīgu pavasari. Lai cik skaistas būtu rudens krāsu pārejas, tās vienmēr velk līdzi skumjas un uzvēdī aukstumu. Rudeņos mani labākie draugi ir radiators, termofors un vilnas zeķes. Šogad kāds nozaga vasaru!

Man patīk pierakstīt citātus no grāmatām, ko izlasu. Bet ne vienmēr tā ir, ka šie citāti būtu tieši ar lielu citātisko vērtību. Reizēm es pierakstu domas, ko gribu atcerēties konkrētu  vārdu dēļ vai to domu dēļ, ko šie citāti izraisa. Reizēm pat mana nostāja varbūt pilnīgi pretēja uzrakstītajam, bet pateikts tik smuki un tik smuks vārdu lietojums, ka gribas to paturēt.

.

“Katram tiek tik daudz, cik viņam nepietiek”

Kaklasaite ar noslēpumu, ko sapratīs tikai divi  :)

Ko Tu gribētu noslēpt?

Mednieku dāvanu klāstu papildina – brieži un lūsis. Meža pasakas. Katram medniekam savu trofeju!

… pietiek ar mirkli, lai pēc tam pietrūktu visu mūžu …

Zīda lakatiņš. Ziliem cerību spārniem taureņi zied.