Vārdu svars

September 22nd, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā.  Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk.  Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!

Seko baltajam trusim

September 10th, 2022 by ieva

Glezna “Seko baltajam trusim”. Glezna ar slepenu personīgu vēstījumu.

Šī glezna bij pirmā, kas tapa manā jaunajā Mežs-grāmata sērijā. Cilvēkam, kuram top jauna mājvieta un tā iekārtošanā – meža toņu palete, dabas toņi. Meža zaļie, meža brūnie un gaismas toņi. Grāmata kā ceļš uz gaismu. Odziņas kā kārdinājums, kuru arī nedrīkst palaist garām. Un Baltais trusis. Tumsā parādās vēl dažas citas īpašas zīmes.

profesoram Andrejam Pavāram

September 10th, 2022 by ieva

Glezna – dāvana mediķim – medniekam. Izcilajam profesoram Andrejam Pavāram dāvana no slimnīcas darbiniekiem. Vienā bildē visas trīs profesora dzīves pamatlietas – slimnīca (medicīna), mežs (medības) un grāmata (aizrautīgs lasītājs).

SLIMNĪCA – ķermeņa medicīna, GRĀMATA – prāta medicīna, MEŽS – dvēseles medicīna.

par plusiem

August 19th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.193 Nebūs jau tā, ka es neko nepateikšu par plus 30 grādiņiem ārā, kas man par lielu prieku ir uzkavējušies :))) Trīsdesmitgrādnieks ir laiks, kad es atdzīvojos. Visu gadu kaut kā eksistēju un šīs pāris nedēļas – paīstam atdzīvojos. Var atslābt, iztaisnoties, ieelpot un uzsildīt serdi :) Šķiet, ka visu gadu dzīvoju sarāvusies čokuriņā un tagad atkūstu, āda labsajūtā murrā. Baltas zīda drēbes siltajā vējiņā paijā ādu :)

par lasīšanu

August 19th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.192 Vakar ar kolēģiem sanāca saruna par daiļliteratūras lasīšanu un nelasīšanu. Aizdomājos. Man ir puse uz pusi, puse prātīgā literatūra, puse daiļliteratūra. Tādi autori kā Bariko, Mersjē, Fermins, Veronezi – manam prātam ir tikpat vajadzīgi kā faktu literatūra. Izzinošā, vēsturiski dokumentālā, profesionālā literatūra veido smadzenēs jaunus klikšķus, neironu sinapses pa vienam šur un tur smadzenēs, bet Bariko lasot man ir sajūta, ka notiek sinapšu sprādziens. Pat lasot man fiziski dažreiz liekas, ka skudriņas skrien pa galvas ādu, ka galva vibrē no prāta labsajūtas (tas ir tas saucamais “prāta orgasms”). Fermīnam romani ir tik īsi kā haikas, bet ar vienu teikumu izdodas galvā sakustināt tik daudz. Man patīk sajūtas, ko šīs grāmatas manī izraisa, man patīk ceļi, kur šīs grāmatas mani aizved, man patīk domas, ko šīs grāmatas liek domāt. Faktu literatūra tevi papildina ar kaut ko, ko izdomājuši citi vai to kas noticis iepriekš, bet “Bariko veida grāmatas” liek radīt pašam, aizved tevi neatklātā laukā, jaunā pasaulē. Reizēm viens vārds uzspridzina galvu, sapurina un liek uz visu paskatīties no citas puses, ar citām acīm. Bez visa lasītā nevaru sevi iztēloties, es nebūtu tāds cilvēks kā tagad, es nevarētu zīmēt to, ko zīmēju (laikam tie sajūtu sprādzieni notiek tieši galvas radošajā pusē). Un arī kopumā ņemot daiļliteratūrā, starp daudzajiem parastajiem romāniņiem, ir pērles, kur valoda, vārdu lietojums ir sajūsminoši, grāmatas tev ļauj uz dzīvi, lietām, cilvēkiem paskatīties ar tūkstoš dažādām acīm, vari izjust simtiem sajūtu, kuras nekad nesajustu, ja dzīvotu tikai savā ādā, neskaitāmi ceļojumi uz vietām, kur tu nekad nenokļūsi vai arī esi bijis, bet tagad to pašu redzi ar cita acīm.

par gaismu

August 19th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.191 Dažreiz man jautā,ko nozīmē tā gaisma, ko zīmēju. Bet uz to nav atbildes. Jo katram skatītājam ir sava atbilde. Darbs netop tikai vienam un darbs arī neaprobežojas tikai ar to, ko domājis un radījis pats autors. Katrs skatītājs piedalās jebkurā mākslas darbā. Arī gaisma katram skatītājam ir kaut kas cits. Tam, kas meklē gudrību, tas ir viedais saprāts, ticīgajam tas ir Dievs, optimistam – gaisma tuneļa galā, pesimistam – spuldze taureņiem, kur apsvilt. Citam – nirvāna, dievišķā apziņa. Vai jebkurš mērķis, kas jāsasniedz.

par smaržu

August 18th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.190 Puķu un koku smarža ir mazā meditācija. Ejot garām ziedošiem kokiem, ieelpo dziļi smaržīgo gaisu, lēnāk un dziļāk kā ikdienas elpu. Līdzīgi kā meditācijā – elpo un nomierinies. Tāpēc puķu smaržu var uzskatīt gandrīz par ārstniecisku :) Smaržīgas ievas, smaržīgi jasmīni, ceriņi, akācijas un mammas dārzs. Tūjiņas arī smaržo.

spārnu ieskautā

August 8th, 2022 by ieva

Glezna “Spārnu ieskautā”. Vēl viens darbs rozīgajā sērijā, vēl viens sajūtu dārzs. Aelitai – smalkas dvēseles cilvēkam.

apgleznots zīdiņš

August 8th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.188 Gleznošana procesā. Vēl viens sargenģelīts – feja :) Mini zīda glezniņā feja – mazas jaunkundzes sargātāja!

apburtais dārzs

July 30th, 2022 by ieva

Glezna “Apburtais dārzs”. Šoreiz galvenajā lomā protejas un medinillas. Smalka sajūtu pasaule. Tik viegli būt!

lavandas

July 29th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.186 Katru gadu notiek puķu laiki, puķu kalendārs. Vizbuļu laiks, ceriņu, peoniju, ķiršu ziedēšnas laiks, Un lavandu! Un katru gadu man jāpaspēj sasmelt acīs to visu skaistumu! Jāuzpilda acis, lai pēc tam “pa rokām nāk ārā” :)) Jāuzpilda radošuma, prieka baterijas!

četras māsiņas

July 9th, 2022 by ieva

Glezna “Četras māsiņas“. Elīnai un viņas brīnišķīgajām meitiņām! Gaismas pielieta sievišķības, maiguma un mīlestības pasaule! Ieelpo šo pasauli pirms iešanas ikdienā!

iedvesmas koks

July 1st, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.184 “A mind needs books as a sword needs a whetstone if it is to keep its edge”. Prātam grāmatas ir tas pats, kas zobena asmenim galoda. Gribi “atkost” dzīvi, asini savu galvas zobenu :))

self love = self respect

June 18th, 2022 by ieva
nepazaudējies!

kaķis

June 18th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.182 Man nav tik dievišķu vārdu, lai pateiktu, ko man nozīmē kaķis. Pūkainā sirsniņa, kas manu katru dienu piepilda ar bezgalīgu mīlestību. Kaķi, putni un puķes – mans izdzīvošanas komplekts šajā nenormāli trakajā, agresīvajā pasaulē.

Mans kaķis domā, ka esmu neizdevusies sfinksa. Varbūt tāpēc mani tik ļoti mīļo, jo es tāds neizdevies bezspalvains kaķis, tāds kā dzīves pabērns, kuram turklāt vēl jāstrādā :D

Odrijai

May 25th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.181 Odrijas sargenģelītis. Katrai mazai sirsniņai, jaunpienācējai šajā trakajā pasaulē, vajag savu sargenģelīti ♥ Apgleznots zīds. Zīda glezniņa.

this is us

May 25th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.180 Vēl viens ūdens glāstītais koks ar uzrakstu. Liepājas puses draugi, kuru ģimenītes uzraksta koks palaikam jāpapildina ar jaunpienācējiem ģimenē ♥ Viņi – gaišuma un mīlestības pilni!

The sound of silence

May 24th, 2022 by ieva

ordesa

May 20th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.178 Manuels Vilass “Ordesa”. Autobiogrāfiska grāmata, kas kāpj ārā no jebkāda žanra. Dzejiska, filozofiska, biogrāfiska utt. Par cilvēka īslaicīgumu. Par būšanu šeit un par nebūšanu. Grāmatu nelasīt tiem, kam vajag secīgu sižetu un notikumus, lasīt tiem, kam vajag dvēseles pārdzīvojumu. Un tiem otrajiem pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt uz Ordesu. Katram uz savu.

“Mani vairs neapmierina neviena cilvēka klātbūtne. Es mīlu cilvēkus, bet man nepatīk atrasties kopā ar tiem. Man šķiet, ka esmu atklājis Rahmas zvaigznāju. Man šķiet, ka esmu sapratis: vientulība ir matērijas un fizikas likums, likums, kas paģēr mīlestību. Tas ir kalnu likums. Ordesas likums. Migla pār virsotnēm. Kalni.”

“Varbūt tā arī ir personības augstākā pakāpe: sasniegt brīdi, kad tev visa pietiek: ja tu sarīko svinības, ierodas viens ārkārtīgi svarīgs viesis, un šis viesis esi tu; ja stājies laulībā, esi neprātīgi iemīlējies otrā pusītē, jo šī otra pusīte esi tu; ja nomirsti un augšāmcelies, un ieraugi Dievu, tavs apstulbums ir vienreizīgs, jo tu redzi savu seju.”

“Rakstnieks Alehandro Gandara nesen man teica, ka šķiršanās brūces piededzināšanai vajadzīgi pieci gadi. Manuprāt, viņam taisnība: tie ir pieci gadi. Man jo sevišķi sāpīga bija maiguma sairšana pīšļos. Prātā nāk bijušās sievas kādreiz sacītie vārdi, tik pilni sirsnības. Tad es sapratu, ka attiecību nāve īstenībā ir kādas slepenas valodas nāve. Mirstošas attiecības aizsāk kādas valodas izmiršanu. Kādā ierakstā Facebook rakstnieks Žordi Karrions teica: “Katrs iemīlējies pāris, kas bieži satiekas, kopā dzīvo un mīlējas, rada valodu, kas pieder vienīgi viņiem. Tā ir valoda privātai lietošanai, tajā mudž neoloģismi, kropļojumi, semantiski lauki un apslēptas nozīmes; tā ir valoda tikai diviem runātājiem. Kad pāris šķiras, šī valoda sāk sairt. Tā sairst pavisam, kad abi atrod citus.”

glezna. Par viņu, kura lidoja naktīs

April 29th, 2022 by ieva

Citāds laiks. Jo vairāk tumsas, jo vieglāk redzēt gaismu, kas apspīd ceļu, kur būtu jāiet. Sajūta, kas ļauj lidot, ja pietiktu drosmes atraisīties no visa, kas vēl tur. Bet varbūt vienkārši glezna, kur dārzs, mežs un peldēšana starp zvaigznēm. Par VIŅU, kura lidoja naktīs.

Palomars

March 21st, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr. 177 Italo Kalvīno “Palomars”. Jau esmu rakstījusi par Kalvīno. Vēl viens itālis, kurš ar saviem tekstiem mani ir pievācis sev :) Tik pazīstama man sajūta, kad skaties jūrā un mēģini atšķirt viļņus, vai pļavā ieskatīties katrā lapiņā, katrā smilgā. Tas pasaules smalkums, ko vairums uztver kā pašsaprotamu. Tā jēga, kāpēc ir zvaigznes. Putni. Un cilvēks – te ir, te nav.

“Kad iestājas skaista, zvaigžņota nakts: Palomara kungs saka: – Man vajag iet skatīties  zvaigznes. – Tieši tā viņš saka: – Vajag, – jo necieš izšķērdību un uzskata, ka būtu izšķērdīgi un nepareizi atstāt bez ievērības visu to lērumu zvaigžņu, kas viņam tiek piedāvāts. “

“Palomara peldošais es ir iegrimis sašķeltā pasaulē, spēku lauku krustojumos, vektoru diagrammās, staru kūļos, kas satiekas, šķiras, lūst. Bet viņā pašā saglabājas punkts, kur viss pastāv citādi, tāds kā mezgls, sabiezējums, sablīvējums: sajūta, ka esi šeit, bet varētu arī nebūt šajā pasaulē, kura varētu arī nebūt, bet tomēr ir.”

“Cilvēks, piemēram, jau briedumā izlasa viņam nozīmīgu grāmatu, kas liek iesaukties: “Kā gan es varēju dzīvot, iekams nebiju to izlasījis!” vai arī “Cik žēl, ka es to neizlasīju jaunībā!” Nu, lūk, šādiem apgalvojumiem nav daudz jēgas, sevišķi jau otrajam, jo, sākot no brīža, kad cilvēks grāmatu ir lasījis, un nav svarīgi, vai viņš to izlasījis agrāk vai vēlāk, jo tagad arī dzīvi pirms šīs grāmatas lasīšanas ietekmē un iezīmē tās izlasīšana.”

ROTKHO

March 12th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.176 Man tas ir jāpieraksta. Šodien būs pirmizrāde. Vakar bija ģenerālmēģinājuma izrāde ar skatītājiem. Dailes teātris izrāde “Rotkho”. Joprojām nevaru “atlekt” atpakaļ. Nevar raksturot ar “patīk” vai “nepatīk”. Pēc izrādes Tu paliec bez valodas, neko nevar pateikt. Tas ir kaut kas tāds, kas “ievelk”, “iesūc”, arī izrādes laikā sajūta, ka tu esi sastāvdaļa no šizofrēniskās pasaules, ko tev rāda, bet tieši šizofrēniskums piedod tieši to visīstākās realitātes sajūtu. Tas nav parastais, tas nav pierastais teātris. Viss kustās, darbība vienlaicīgi notiek dažādās vietās un tas viss tiek filmēts un uzreiz rādīts ekrānos dažādās vietās, tuvplāni, sarunu fragmenti no vienas vai otras telpas vietas. Brīžiem tikai kustība, brīžiem tikai skaņa vai bilde, un viss atkal kopā. Skatuve nevienu brīdi nav statiska, tā kā dzīve, kas norisinās katru mirkli visur vienlaicīgi. Bet stāsts PAR MĀKSLU. Kāda ir mākslas vērtība? Kāda ir mākslas tirgus vērtība? Kāda ir mākslas un mākslas skatītāja attiecību vērtība? Kas ir māksla? Gan sarunās, gan uz ekrāniem parādās šie jautājumi. Ja par miljonus vērtu mākslas darbu cilvēki stāsta, ko tur sajūt, raud un pārdzīvo šo mākslu, bet brīdī, kad pasaka, ka tas ir viltojums – emocijas beidzas. Kā??? Tā ir mūsu “feikā” pasaule, kurā visbiežāk “kāds eksperts” pasaka: “jā, šis ir vērtīgs, tas maksā miljonus”, par jebko – interjers, augstā mode utt, jebkas. Kāds “iebaro” vērtējumu un visi māj ar galvu. Tieši tāda pasaule apkārt – kurā kāds eksperts pasaka, ko tev vajadzētu just. Gribas iedzert vīnu un uzsaukt tostu “Par īstumu, par sajūtu īstumu”, nestreipuļot līdzi “feikam”, nespēlēt spēli “Ādamam bij septiņ dēli, visi dara tā”. Un jā – izrādē ir arī pats Rotko, taču katrs tēls ir tik pat nozīmīgs, neviens nav galevenākā lomā, jo katrs ar savu stāstu un izgaismoto dzīves fragmetu ir vienlīdz svarīga sastāvdaļa kopīgajā ēdienā, jo arī Rotko nebūtu nekas bez ekspertiem, bez muzejiem, bez skatītājiem. Ļoti iesaku katram pārdzīvot to, ko piedāvā šī izrāde.

Izrādi veidojis poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, dramaturģe Anka Herbuta, izrāde notiek vairākās valodās un arī aktieri ir gan latvieši, poļi, ķīnieši. Tiek rādīti tulkojumi. Uz ekrāniem redzami gan fakti, gan, citāti, gan jautājumi. “Izrādei nav žanra – dramaturģija, režija, scenogrāfija un aktierspēle sintēzē ar tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādus izmanto TV un kino, veido unikālu mākslas notikumu”.

par gaismu

February 28th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.165 Rīgas laiks. Februāris, 2022. Svens Kuzmins “Par gaismu”

“Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām.”

Vismakšķernieciskākajam makšķerniekam

February 25th, 2022 by ieva

Gleznojums dāvana manam tētim – vismakšķernieciskākajam makšķerniekam! Zemūdens dzīve un asarīšu ballīte starp ūdensrozēm! Mazās zivtiņas gandrīz neredzamas dienasgaismā, toties tumsiņā – pašas redzamākās. Gleznas divas sejas – viena dienasgaismā, otra tumsā! Kārtējo reizi jāteic, ka ārkārtīgi grūti nofotogrāfēt īstās krāsas un faktūras, kas ir dzīvē, bet priekšstatam ir ok :)

Krāsu slepenā dzīve

February 15th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti Nr.164 K.Sentklēras grāmata “Krāsu slepenā dzīve”. Grāmata krāsu un faktu mīļotājiem! Apraksti, stāsti par krāsu toņiem, kā tie radušies, kā ieguvuši savus nosaukumus un dažādas interesantas nianses krāsu vēsturē. Grāmata sadalīta pa krāsu grupām – violetās krāsas toņi un nokrāsas (feniķiešu purpurs, orseīns, madženta, moveīns, heliotrops, violetais), zilās krāsas toņi (ultramarīns, kobalts, indigo, Berlīnes zilais, ēģiptiešu zilais, mēļais, elektrozilais, cerulīns), zaļās, baltās, oranžās u.c. Lappušu malas iekrāsotas attiecīgā tonī. Ļoti interesanta un bagāta grāmata! “Gaisma ir krāsa, bet ēna – tās neesamība”. Sākumā ļoti saprotami izstāstīts par krāsu kā tādu. Krāsa ir gaismas enerģija, kas uz dažādām virsmās dažādi atstarojas un dažādi absorbējas, pašai virsmai nav krāsas. Baltā ir visu krāsu sajaukums, melnā – krāsas neesamība.

spirdzinošs dzīvesprieks

February 8th, 2022 by ieva

Glezna. Iedvesma no Lindas rakstītiem vārdiem! Gribējās uzradīt spirdzinošu optimismu! Lai čum un mudž mirdzošs prieks, dzīvīgs dabas elpas apliecinājums, ka brīnišķīgā pasaule notiek, neskatoties uz parasto, reizēm skumjo, cilvēku pasauli. Atgādinājums – par ko ir dzīve :)

art is therapy

January 17th, 2022 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.162 Ar ko atšķiras īsts otas pieskāriens audeklam no bildes izdrukas uz canvas?  Izdruka, lai cik skaista būtu, ir tukša. Tā ir dekoratīva, bet tukša. Bez sajūtām, bez enerģijas. Vietas aizpildīšanai. ĪSTS gleznojums nes līdzi savu auru. Nav nozīmes gleznotāja vārdam vai bildes cenai, svarīgi ir sajust vibrācijas, kas uzrunā! Tas var būt pat bērna zīmējums – ja tur ir tieši tas, kas tevi uzrunā, iedvesmo, iepriecina, tad tieši tāds darbs ir jāizvēlas. Un jebkurš darbs jāmaina – tiklīdz  cilvēks pats mainās un vajadzīga cita veida enerģija savā tuvumā. Dzīva krāsa, otas triepieni ir pilni ar dvēseli.

January 1st, 2022 by ieva

12 jaunas nodaļas, 365 jaunas iespējas dzīvot laimīgāk :) Janvāris – 1.nodaļa! Sākam! Nevilkt līdzi to, no kā esi izaudzis. Tikt vaļā no enkuriem, kas neļauj elpot viegli. Drusciņ vairāk nezināmā, drusciņ vairāk neatklātā, drusciņ vairāk izlasāmā! Krietni vairāk mīlamā!

gada skaistākā grāmata

December 30th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.171 Nina George “Dienvidgaismas”. Pati skaistākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā smaržo! Smaržo pēc visa, ko mīlu. Grāmata, ko izjūtu un sajūtu kā sevi pašu.

“Jo vienmēr, kad Fransē redzēja Marī Žannu, viņa krūtīs atvērās mazs avotiņš, kas smējās. Tas priecīgi guldzēja, un viņa sirds bija kā iemērkta šampanietī.”

“Un tā Kolete devās projām no Montelimāras, lai izdibinātu, kā tas ir – pacelt galvu, dzīvot vienai ar grāmatām un nevienu citu, kaut arī viņa juta sevī to izsalkumu būt kādam par pasauli, kādam, kurš šo pasauli uztver, mīl un ļaujas tās spozmei kā madame pati. Un madame Kolete Brijāna tieši tāda bija: spoža.”

“No tāda skatupunkta grāmatas bija pēdējā senā maģija; caur tām noklusētās realitātes tapa redzamas. Tās pārveidoja lasošos, transformēja, atvēra viņiem durvis uz svešu galvu, uz kādu citu ķermeni pat tad, ja tas jau pirms gadsimtiem bija miris. Lasošie izpētīja svešu atmiņu, sapņoja kāda cita sapņus, staigāja apkārt ķermenī, kas nebija viņu pašu, juta, ko grūtībās, izmisumā un kaislē izjuta svešinieki, apceļoja zemes , pagājušus laikus, paralēlās pasaules, neizkustoties no vietas, piepeši kļuva veci vai atkal jauni vai mainīja dzimumu, mainīja ādas krāsu. …    Grāmatas kādu padara par ceļotāju laikā, tēlu pārveidotāju, ķermeņu mijēju, domu lasītāju un nemirstīgo; tātad grāmatas ir pēdējā atlikusī lielā mūslaiku alķīmija.”

“Tomēr arī viņš nevarēja aizkavēt brīdi, kad viesi kļuva nemierīgi šajā mierā. Nepietika ar viesiem uzbūvētu peldbaseinu. Ierīkotu vīna pagrabu. Nepietika ar to, ka viņus apņēma desmitiem putnu sugu, kuras tie nepazina, – pūču kliedzieni naktī, apodziņi-, tauriņi, un lapsas, lavandas un soliņi zem olīvkoka. Ko gan bija iespējams darīt, lai viņus apturētu, panāktu, lai viņi šeit spēj izturēt paši sevi, šajā skaistumā, kas cilvēkiem bieži vien parādīja, cik tālu viņš ir no dzīves skaistuma?”

“Kā bija sacījis Žans Finkelkrauts, petitpa jaunais copain: „Tieši tā ir jālasa – kā taurenim. Lidinoties pavisam bez plāna, tas atklāj sev nezināmas paradīzes krāšņumu. Neklausies savās skolotājās, kas būtu jālasa un kas nē. Nekad neesi augstprātīga pret kāda noteikta veida grāmatām, esi taurenis!”

“Žanam bija tā dziļā mulsinošā sajūta, ka pie Sēnas viņam tiek nokrāpta dzīve. Kad viņš brauca metro, kad gāja pa trotuāriem un akmeņi viņu nošķīra no zāles un zemes un no smaržas un visa Parīze bija kļuvusi tik strauja, tik skaļa, tik svarīga pati sev: kas viss tagad ir a la mode, vajadzīgs, trendīgs, kas ir tas jaunais, vēl jaunākais, tas visjaunākais laiks?  Un, kopš de Gollu bija nomainījis Pompidū un tad jau arī nāve, Žanu tik un tā nepameta sajūta, ka viņš vairs nav savās mājās.   Finekelkrauts bija ilgojies pēc la France profande, pēc mazliet romantizētās, ierastā pieticībā vadītās lauku dzīves tālu prom no steidzīgā laika.  Senajā Provansā, kur gaisma un zilgme mierināja no ziemeļu aukstās gaismas sāpošās acis, Un par to viņš gribēja rakstīt, tā sakot, dot iespēju nācijai atvilkt elpu ar savu darbu „Aizmirstā klātbūtne”, tā viņš to sauktu.”

“Vai zināt, ka es braucu pie jūras, kad nesaprotu, kā rīkoties tālāk? Jūra ir tik intensīva un pilnīga, tā nekad nav neizlēmīga. Un varbūt mums visiem biežāk būtu jābrauc pie jūras. Lai sevi vispirms pazaudētu un tad atkal atrastu.”

December 27th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.170 Tik melna melna nakts un tik balts balts sniegs. Iņ un jaņ. Tādā naktī pazūd robežas. Tu esi pa vidu baltam sniegam, pa vidu melnai naktij.

prieka impulsi

December 16th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.169 Prieka impulsi. Smalki. Mirdzoši. Gaišuma pilni. Viss decembris piepildīts ar gaismas dāvaniņu gatavošanu. Prieka impulsu pasaule – uzdāvini gaismu vienam, tas prieku pados nākamajam, kā domino kauliņi prieks pa ķēdīti sakritīs daudzās sirdīs :)

get glowing

December 9th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.168 Get glowing. The world needs your magic.

Decembris sasaldē manu elpu, acis aizsnieg ar mīkstām baltām sniegpārslām un es atkal ilgojos! Leduspuķes savijas logos, baltas gultas saklātas koku zaros un es atkal ilgojos! Pēc vasaras mirdzēšanas!  Pēc siltas gaismas! Pēc trīsuļojošiem lapu smiekliem! Summer of love.

books

December 8th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti Nr.167 Ziema ir tik piemērota lasīšanai :)

gaisma

November 26th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.166 Dāvinu gaismu! Katru dienu kādam tiek gaismas dāvaniņa! Pati sev uzburu Ziemassvētkus katru vakaru, taisot mazus tumsas izgaismotājus :)

Olīvas. Cipreses. Lavandas.

November 19th, 2021 by ieva

Glezna “Dienvidgaismas”. Feju dārzs smaržo pēc Vidusjūras :) Olīvkoki, lavandas, cipreses un saulē kalstošas puķes. Feju vējdzirnavas ar smalkiem spārniem maigi ietin puķu smaržu dienvidvējā.

Sāku zīmēt hortenzijas, bet uzzīmējās olīvdārzs. Es mīlu Vidusjūras sajūtu, Grieķija, Itālija, Spānija, turienes daba man liek justies kā mājās, turienes gaiss man ļauj paīstam elpot. Vēl kādu ciedru laikam vajadzēja iezīmēt smaržas pilnībai.

November 6th, 2021 by ieva

silence isn’t empty

October 31st, 2021 by ieva

Silence isn’t empty. It’s full of answers. (Klusums nav tukšs, tas ir pilns atbilžu).

starp divām bezgalībām

September 17th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.162 Tik daudz ir lasīts un dzirdēts par “šeit un tagad”, bet man šķiet, ka J.Rubeņa grāmatā “Starp divām bezgalībām” ir labākais “šeit un tagad” formulējums par vertikālo kustību mūsu ierastās horizonālās kustības vietā.

Būt šeit un tagad. Mūsu prāts parasti uzturas vai nu pagātnē, vai nākotnē. Pārbaudi pats! Domājot mēs gandrīz vienmēr vai nu atceramies pagātni, vai fantazējam par nākotni. Prāts nespēj uzturēties tagadnē, jo tagadne ir ekstrēmi šaura robežlīnija, tai nav telpas. Mēs varam būt tagadnē, bet nevaram “domāt par tagadni”. Kad nedomājot ļaujam sev atrasties šajā mirklī, iespējams, mūsos pirmo reizi sākas patiesi garīgs process. Atveras jauna dimensija – apzināšanās, kas nav domāšana. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir domāšana par apzināšanos, taču patiesībā apzināšanās ir esamības lauka sajušana. Apzināšanās ir mirklis, kurā vairs nenotiek parastā horizontālās uztveres streipuļošana uz priekšu un atpakaļ – pagātnē, nākotnē vai fantāzijā -, bet sākas jauna, vertikāla kustība. Vienalga, vai raksturojam to kā virzību dziļumā vai augstumā, tas ir mirklis, kad atrodamies tik šaurā vietā, ka tajā nav vietas nevienai pašai domai. Mēs varam tikai būt” / J.Rubenis “Starp divām bezgalībām”/

ezeru 50 nokrāsas

September 14th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.161 Krāsu iedvesmai – neparastas krāsas ezeriņi! Kurzemē – Lāčkroga ezers, Vidzemē – Zādzenes ezeriņš. Latvijā maz tādu vietu, kur ūdens toņi un nokrāsas ir tik dienvidnieciski, bet dažas tomēr tādas ir! Ezeru 50 nokrāsas :)

ņirbēšana

September 7th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.160 Šīs vasaras mana TOP sajūta – gaismas ņirbēšana. Īsti nepatīk vārds “ņirbēt”, bet nezinu citu, kurš precīzāk nosauktu gaismas rotaļīgo dejošanu, vieglo plivināšanos it kā ķircinošos smieklos. Cik skaista ir tāda būšana :)

vieglāk

September 6th, 2021 by ieva

Vienmēr domāju, ka pats svarīgākais ir noturēties uz korītes, starp prātu un sirdi, starp darbu un izklaidi, starp nopietnību un smiekliem, utt. Noturēt līdzsvaru. Bet nesen atklāju, ka var pakāpties augstāk, kur tādas ņemšanās ar līdzsvaru nemaz nav, nav ņemšanās ar prāta un sirds ķidāšanu – viss vienkārši ir tāds, kā ir. Viegls un acīmredzams.

mammas dārzs

August 14th, 2021 by ieva

Šis darbs ir manai mammai :) Ilgi nevarēju tikt uz pēdām īstajai sajūtai, kas man jāuzrada, jo pārāk pierasts domāt, ka mammai vajag tādu mierīgu ar margrietiņām. Mamma visiem pielāgojas kā klusa pļavas puķīte, taču tikai tad kad sapratu, ka iekšā viņai dzīvo grezna puķu dvēsele, grezna sajūtu dvēsele, ota pati darīja savu un bez piepūles parādījās puķu krāšņums un bagātība, gaisma, kas apmirdz dārzu. Puķes zīmētas tieši no mammas dārza dzīvē, gribu, lai viņai arī ziemā istabā ir vasaras dārza siltums un krāsas.

pusnakts bibliotēka

August 5th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.

„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”

“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”

“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””

tur pustumsā aiz …

July 28th, 2021 by ieva

Glezna “Eikaliptu noslēpums”. Tur pustumsā aiz mežonīgiem vīteņiem, aiz eikaliptu zariem, aiz naktsvijoļu smaržām, ir noslēpums! Tieši kā dzīvē – izlauzies caur džungļu mežonīgumu, nokļūsti gaismā :)

kur vēži dzied

July 26th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.158 D.Ouensas grāmata “Kur vēži dzied”. Uzreiz nebiju droša, ka pierakstīšu par šo grāmatu, bet nākās, grāmatas skati kā filma tinās galvā. Tur ir viss – labs stāsts, mīlestība, slepkavības izmeklēšana, visādu veidu attiecības, taču kā jau arī anotācijā teikts – grāmata ir oda dabai. Putni gliemežvāki, no kokiem kā aizkari slīgstošā spāņu sūna, māršas, dumbrāji, viss tik dzīvs, ka lasot var sajust jūras gaisu, purva klusumu, miglas tīšanos smilgās, putnu spārnu švīkstus un niedru šalkošanu vējā. Amerikas dienvidu štatos ir tādas pludmales, kur tik daudz vāku gliemežvāku un tie ir lieli, ka skalojoties okeāna krastā šķiet, ka zvana tūkstošiem smalku zvaniņu kā vēja stabules. Man likās, ka tādām jābūt enģeļu balsīm – tik trauslām, skanīgām un smalkām. Lasot “Vēžus” es atkal dzirdēju šo gliemežvāku mūziku.

hipnoze

July 24th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.157 Viena no skaistākajām klip-dziesmām pasaulē https://www.youtube.com/watch?v=is8O41t13cw&list=PLJmgHmMUMj9O6Dn6Cj-TIniAwyd478h8Z&index=15

Ūdens mirdzēšana ir maģija. Ūdens mirdzums saulē, taurenīšu vizēšana lavandu laukos, gaismas ņirbēšana koku lapās – tā ir hipnoze, kas paceļ soli virs zemes, vieglākā dimensijā, smalkākās vibrācijās, kur neaizsniedzas ziņas, internets, ego, slimums, kāmju skriešana ritenī, strīdi, meli, blakuscilvēka nemīlēšana. Kaut uz mirklīti pacelties gaismā – to es novēlu.

Gaismas pielieta vasara. Saules izredzētie.

wild soul

July 17th, 2021 by ieva

homemade happiness

July 17th, 2021 by ieva

iedvesmaspieturpunkti nr.156 Happiness is homemade (latviski: laime ir mājražojums :)) Dāvana ģimenītei- Uldis, Edīte un Rūdolfiņš :)

mums neredzamā gaisma

July 16th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.155 Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”. Viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi par kara laiku. Ilgi nevarēju saņemties, jo kara tēma man ir tabu, bet grāmata neļāva sevi aizmirst un prasīt prasījās pēc izlasīšanas. Bet pats karš ir minimāli, aprakstīti ir cilvēki. Paralēli stāsti – viens par aklu meitenīti, kurai tētis uztaisa koka miniatūru pilsētas modeli, lai viņa iemācītos pilsētu un, arī akla būdama, varētu dzīvot patstāvīgi, un otrs stāsts par puisi, kurš jau sešos gados ir radiotehnikas ģēnijs. Viņu ceļi krustojās uz vienu dienu. Dziļa grāmata, atvars, kas ievelk, aizkustina, saskumdina un atstāj pēdas.

„Protams, bērni, smadzenes atrodas pilnīgā tumsā, balss stāsta. Tās peld caurspīdīgā šķidrumā galvaskausa iekšienē, kur nekad neiekļūst gaisma. Taču pasaule, kuru tās uzceļ prātā, ir gaiša. Tā ir pilna ar krāsām un kustību. Kā, bērni, smadzenes, dzīvodamas bez gaismas stariņa, uzbūvē mums pasauli, kas staro gaismā?”

E.Dors “Mums neredzamā gaisma”

saulainā diena

June 30th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.154 Maijas Tabakas izstāde “Saulainā diena” galerijā “Daugava”. Tabakas izstādes nedrīkstu palaist garām, tā ir mana iedvesma, no viņas gleznām smeļos gaismas un krāsu enerģiju, uzpildos, atjaunojos.

dievišķā pasaule

May 23rd, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.155 Šis darbs burtiski iztecēja no rokas. Biju iesākusi pavisam citu, taču viss iesāktais pārvērtās par šo. Nekontrolēti, lielā ātrumā ņēma un parādījās :D Nosaukumu ielikšu kā teica mana mamma “Dievišķā pasaule” :) Tāda ir mana laimes pasaule – gaisma, ūdens, mežs, ziedi. Tad kad visi akmeņi pārvarēti un ilūziju burbuļi atstāti aiz muguras – var nokļūt gaismā.

enģelis

May 15th, 2021 by ieva

Šoreiz pasūtījumā “enģelis, bet lai nav vienkārši pliks enģelis”. Tāpēc radās sargājošs enģeļa spārns ap līksmu mūzikas, gaismas un ziedu pasauli, kur fejas iznesā gaismu pa ziediem. Cilvēka acij neredzamā, bet notiekošā pasaule. Nepaej garām ziediem, apstājies, pasmaržo, ieelpo to gaismu, ko laumiņas nēsā.

fluorescence

May 3rd, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.153 Gleznošana ir kā ceļojums. Sāc ar vienu izdomātu detaļu un nekad nezini, kur tas viss tevi aizvedīs. Pa ceļam var izpriecāties piezīmējot šo vai to, reizēm aizkrāsojot uzzīmēto vai pārvēršot pavisam citā. Un puse prieka slēpjas paletē, sajaukt iedomāto toni reizēm gadās viegli, bet dažreiz nākas izrotaļāties ilgi un nevar saķert tieši to, kas iekūkojis galvā.

Šis ir darbs, kas dzīvo savu gleznas dzīvi arī tumsā, taureņu malas un vēl dažas detaļas tumsā izgaismojas. Nosaukt var katrs pēc savas gaumes un redzēšanas. Varbūt “Spēle”, varbūt “Melnbaltās un krāsainās laikalīnijas” vai “Taureņu spogulija”. Man bij jāuzzīmē darbs, kuram vienīgā norāde: lai nav garlaicīgi skatīties un katrreiz var ieraudzīt kaut ko citu (tumsā būs pavisam cits :)))

April 5th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.152

Pieneņpūkas. Pieneņpūkās ir kaut kas maģisks. Tās ir kā zieds pēc zieda. Vispirms dzeltena saule, tad balta miglas kleita. Tu uzpūt elpu un katra pūka kā mazmazītiņi spārni paceļas gaisā. Uzvirpuļo kā balerīnas. Smalkas, vieglas un netveramas.

All the flowers of all the tomorrows are in the seeds of today.

less is more

April 5th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.151 Vēl viens ūdens saglāstītais koks. Less is more. (Dažreiz mazāk ir vairāk).

dandelions

April 2nd, 2021 by ieva

Pieneņpūkas galvenajā lomā, bet rokas iedarīja arī ķiršu ziedus (laikam jau drīzāk korintes, jo tumšsarkanie smalkie ziedu zariņi man galvā no korintēm). Ilgojos pēc ziedēšanas.

Katra pieneņpūka – viena vēlēšanās. Palaid vējā, lai piepildās. Glzenojums pilns vēlēšanos.

driftwood

April 2nd, 2021 by ieva

Iedvesmas pieturpunkti nr. 149 Atslēga, lai iegūtu visu, ko vien vēlies, ir saprast, ka Tev tas viss jau ir. Ūdens glāstu samīļots koks ar domu. Mīlu to, ko daru.

March 17th, 2021 by ieva

Šodien debesis nokāpa zemē. Pieglaudās zemei kā atvainodamās. Paņēma līdzi sirsniņu. Uz zemes tagad tukšāks un smeldzīgāks, taču debesis staro spožāk, tur tagad vairāk gaismas un mīlestības.

kolibri

February 18th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.148 Sandro Veronēzi “Kolibri”. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Grāmata vistiešākajā nozīmē – iedvesmotāja. Vairākas dienas man galvā skanēja dziesmas un veidojās dzeja. Nepiepūloties, nedomājot – vēlās ārā no kaut kurienes vārdi dzejā.

Pirmā sajūta bija, ka grāmata ievelk sevī kā zemūdenī, dziļumā starp ūdensrožu kātiem, kur tu pinies noslēpumainā pustumsā un nesaproti, kas ir kas, un tad no augšas caur lapām iespīd gaismas stars, kas izgaismo un dara mākslinieciskas pat bailes un sāpes. Otrā sajūta – grāmata ir milzīga tumša telpa (to cilvēku dzīve, kuri apdzīvo grāmatu) un ik palaikam ieslēdzas prožektors, kas izgaismo līdz vissmalkākajām niansēm mirkļus cilvēku dzīvē. Prožektors izgaismo te un tur pilnīgi haotiskā veidā, nekādas hronoloģijas, mirklis te un mirklis tur. Izgaismo tik asi, ka aizraujas elpa no neaizplīvurotām sāpēm, no ilgām, no nenotikušas mīlestības.

“Es nesen biju atgriezusies Parīzē no Bolgeri, bija septembris, un, kā jau katru septembri, biju spēcīgā Tavā iespaidā., vēl nebiju attapusies no absurdajām tai nolādētā vietā pavadītajām dienām, tik pilnām ar Tevi un Tevis tik tukšām...”

“…Mums ir vesela dzīve, ko NEdzīvot kopā… izbāžņos pārvērstas mūsu jūtas. Nepiegādāta prece, nokliegsies misiņa eņģelis – desmit kastes ar dzīvēm, tām iespējamām…”

baigās piezīmes

February 10th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.147 Nu ko – te ir vēl viens labumiņš! Silvijas Brices “Baigās piezīmes”. Izteicieni kā končiņas! Visa grāmata kā konču tūta! mmmmm :) Silvija Brice ir tulkotāja, kuras vārds jau pats par sevi ir kvalitātes zīme. Šī grāmata ir tulkotājas piezīmes par tekstiem, par ceļošanu, par jūru un “viskō” :) Garšīgi teksti!!!

7.februāris

February 6th, 2021 by ieva

Rāmais haoss

February 3rd, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.

„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”

„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”

„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”

ilgojos

February 2nd, 2021 by ieva

zen

January 30th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.145 Divas grāmatas ar ZEN nosaukumā. Nezinu, vai piemēroti abas likt vienā ierakstā, jo viena grāmata ir romāns, otra vairāk kā izziņas grāmata, bet mani ieraksti – kā gribu, tā daru :)))

M.Fermīna romāns “Zen”.Maksanss Fermīns ir smalko sajūtu meistars. Visi viņa romāni ir īsi, lakoniski un izsmalcināti. Tik tīri, skaidri kā rasas pilieni, kā haikas, kā pati ZEN būtība. Fermīna grāmatas lasu vairākkārt. Arī “Zen” lasu jau nezkuro reizi. Kad savajagas tīrību izjūtās. Sajust zen vieglību. Vēl divas īpašās Fermīna grāmatas ir “Sniegs” un “Opijs”.

Šinrjū Sudzuki “Zen prāts, iesācēja prāts”. Sudzuki ir japāņu zen skolotājs, grāmata ir ceļš uz ZEN. Nosaukums par iesācēju ir maldinošs, kaut arī grāmata tiešām vairāk noder iesācējiem burtiskā nozīmē, tomēr svarīgākais ir “iesācēja prāts” citādā kontekstā. Pamatdoma – visu mūžu esi iesācēja prātā, jo tikai iesācēja prāts ir atvērts un uzņēmīgs, lai varētu attīstīties visas dzīves garumā. Nekad neapstājies pie kāda priekšstata, domas – tagad esmu gudrs, man ir viedoklis. Saglabāt iesācēja prātu visu mūžu. (Iepriekš rakstīju “ceļš uz zen”, lai gan Zen nekur nav aizgājis, pie viņa nav jāiet pa ceļu, tas ir šeit visu laiku, tikai jāatver prāts).

Kafka liedagā

January 29th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.144 Murakami “Kafka liedagā” . “Reizēm liktenis līdzinās smilšu vētrai, kas nemitīgi maina virzienu. Lai izvairītos no tās, tu dodies uz citu pusi. Tajā brīdī arī smilšu vētra maina virzienu tāpat kā tu. Tā notiek nez cik reižu: tu mirkli pirms rītausmas dejo savādu deju, kura beidzas ar nāvi. Tā mainās. Kāpēc? Tāpēc, ka šī smilšu vētra nav  kaut kas, atpūsts no tālienes. Tā esi tu pats. Kaut kas tevī  pašā. Tāpēc tev nekas cits neatliek kā nepretoties tai . Ej tajā iekšā, aizver acis, aizspied ausis, lai tajās neiekļūst smiltis, un ej uz priekšu soli pa solim. Tur iekšā nebūs ne saules, ne mēness, ne debespušu, un reizēm tur nebūs pat laika. Tikai augstu gaisā dejos smalkas smiltis kā sabirzuši kauli. Jāiztēlojas tāda vētra. Kad šī vētra būs beigusies, tu pats nesapratīsi, kā tiki tai cauri, kā izdevās izdzīvot. Tu pat nespēsi saprast, vai tā tik tiešām ir aiz muguras. Skaidrs būs tikai viens. Tu, tagad no vētras iznākušais, vairs nebūsi tas pats, kas iegāja tajā iekšā. Un tieši tur ir smilšu vētras jēga”

“Man tā sāka likties, kad tikko biju ar tevi iepazinies. Tu kaut ko ārkārtīgi meklē un vienlaikus arī bēdz no tā, cik spēdams. Tevī ir kaut kas tāds, kas liek tā domāt”. 

“Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – viņš saka, kad telefons mitējies zvanīt. – Svarīgus gadījumus, svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām. Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba, kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve. Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina, jānomaina vāzēs ūdens.”

“Laiks kā smags, daudznozīmīgs sapnis noliecas pār tevi. Tu virzies uz priekšu, lai tiktu cauri. Tev no tā neizbēgt, pat ja aizbēgsi līdz pasaules malai. Bet tik un tā – tev ir jāiet līdz pasaules malai. Ir kaut kas tāds, ko nespēsi izdarīt, ja nebūsi aizgājis līdz pasaules malai”

kazenes

January 24th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.143 Cilvēks nesastāv tikai no tā, ko ēd. Diēta nav tikai ēdiens. Viss, ko redzi, dzirdi, lasi, filmas, grāmtas, cilvēki blakus, sarunas, kurās iesaisties, TAS VISS esi TU. Tas viss veido tevi emocionāli, garīgi, fiziski. Cukurs ir kaitīgs, to visi zin, bet ka daži cilvēki ir kā cukurs, to mazāk. Seriāli varētu būt cukurvate, no viena fakta – vesela sezona uzpūsta :) Viss, kas tev atpkārt, atspoguļo tevi pašu. Vide, mājas. Cilvēki, ar ko izvēlies būt.

books

January 13th, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.142 Vakar bija svētku diena, atlaidās žņaudzējs pakrūtē un atjaunojās skābekļa padeve smadzenēm :D Atvērās bibliotēkas! :))) Bez svaigiem burtiņiem es kā bez gaisa!

changes

January 9th, 2021 by ieva
Daži apgalvo, ka cilvēki nemainās. Es nepiekrītu, cilvēki mainās, bet mainās tikai tad, kad iekšēji pats sevī nolemj mainīties, kad ir sajūta – es negribu vairs dzīvot kā līdz šim. Patīk teiciens “if nothing changes, nothing will change” (ja neko nemaina, nekas nemainās). Un nav obligāti jāmaina cilvēki apkārt, dzīvesvieta, darbs, svarīgākā izmaiņa ir “mindset” (domāšanas veids, galvas komplektiņš), un tad kad nomainās “galva”, tad arī cilvēki un vietas pielasās atbilstoši jaunajam “mindset”.

dreams

January 9th, 2021 by ieva

Reizēm sapņi ir tik skaisti, ka negribas pamosties. Reizēm tik reāli, ka diena pēc tam paiet kā sapnī, bet sapnis joprojām tur sevī kā īstajā realitātē.

arboretum

January 3rd, 2021 by ieva

iedvesmas pieturpunkti nr.139 Kāpēc gan neiesākt janvāri ziedoši? Iekāpt atpakaļ jūnijā :) Kalsnavas arborētums jūnijā un decembrī. Tā ir brīnišķīga vieta, kur būt. Vasaras sākums ar peoniju kupenām un rododendriem. Simtiem dažādu skujkoku, kā pasaku tēli, rūķu mājas, jumti un paklāji. Gribēju pārvērsties par egli vai ievu un tur iestādīties uz palikšanu :)