Glezna “Spārni iedvesmai“. Spārni, kas sargā, spārni, kas paceļ lidojumā, spārni, kas iedvesmo! Viena gaisma pāri visam – piepilda visu ar dzīvību. Piestaro sauli, liek sēklām izaugt par mežu, piepilda jūras un iededz zvaigznes. Mirdzums gleznainā ūdenī spoguļojas. Tikai mīlestībā viss ir tik silts, tik dzīvinošs, viegls.
Kad interjeram jāiedod garša – vajag gleznu. Ar priekšmetiem, ar tekstilu krāsām var piešķirt sajūtu, noskaņu, bet tieši gleznas ir TĀ īpašā garšviela telpai.
Glezna “Realitātes dimensijas“. Kāpnes pa kurām uzkāpt var tikai uz augšu. Vairākas pasaules – vairākas realitātes. Gaisma. Dzīves ilūzijas. Mežs. Jūra. Struteles muiža. Spēle. Figūras, kuras sveša roka nebīda pa laukumu, bet pašas iet savu ceļu. Vēlmju rozā lietus – vēlmes un sapņi, te ir, te nav, viss plūst un mainās vējā. Dimensijas ir cilvēka apziņas ceļi.
Aiz dzīves cirka, aiz ilūziju dekorācijām, ir GAISMA, mērķis, kurš jāsasniedz :)
No Balturaksti.com: Dimensijas un to izvietojums. Noteikti esi dzirdējis par dimensijām. Viena dimensija ir taisne, divas dimensijas ir plakne, trīs ir telpa. Ļaudis runā par dimensionālajām pārejām uz jauno pasauli un iespēju dzīvot četru un pat piecu dimensiju telpā. Attīstot savu apziņu Tu varēsi nokļūt sešu, septiņu, u.t.t. Un ko pēctam? Kad būs miljons dimensiju? Vai neapmaldīsimies tajās visās? Vai varbūt ir kāda mistiska robeža aiz kuras vairāk nav šo dimensiju? Piemēram 1024 dimensijas un viss!? Dimensijas patiesībā ir cilvēka apziņas ceļi. Jo tie vairāk, jo komplicētāka realitāte, dziļāka, citreiz krāšņāka, daudzšķautņaināka. Tie visi sniedz dažādu realitāšu, bet neviens nesniedz atbildes uz jautājumiem. Katra šī šķautne ir kā koka zars, kas sadalās simtiem mazāku zariņu, un vēl mazāku, un vēl mazāku. Tajos visos ir dzīve. Sajūta, noskaņa. Bet kas ir visam pāri? Kas ir tā dimensija kur slēpjas atbildes? Tā nav dimensija. Tas ir punkts kur dimensijas neeksistē. Tas ir punkts kur atbildes visas. Tas ir punkts kur viss ir viss un nav nekas. Tas ir punkts kurš pats neksistē. Tai nulles punktā sākas visas dimensijas, tai punktā sākas realitātes, tas esi patiesais Tu. Atmet visas dimensijas, visas ilūzijas un tad Tu sastapsi sevi. Tur kur beidzas šaha dēlītis, tur kur beidzas viss. Un vēl aiz punkta, kur nav vairs pat tā. Tur ir jauns sākums. Un beigas. Nebaidies zaudēt ilūzijas, dimensijas, nebaidies par sevi, par citiem. Pieņem visu un tad Tu nokļūsi Alises Brīnumzemē. Tur kur sākas un beidzas viss. Tur, kas esi Tu.
Glezna “Mirdzošā gaismā”. Spārni, zvaigžņu mirdzums kā kosmiskā apziņa, ilūziju burbuļi kā pierādījums lietu tukšībai, netverami pieneņpūku mirkļi, un zieds – apliecinājums greznībai, dabas greznībai, cilvēku siržu greznībai, visam brīnišķīgajam, kas radīts. Mirdzoša gaisma kā mājas.
Un atkal ielikšu bildi ar gleznu telpā. Šī glezna būs telpā ar baltām sienām, interjers – balts, pelēks.
iedvesmas pieturpunkti nr.202 Novembris, decembris ir mans Ziemassvētku laiks. Ieslēdzu ziemassvētku mūziku, iededzu gaismiņas un taisu dāvanas :) Dāvanu saiņošana ir kā ķirsīts visam :)) Šogad bija dāvaniņas ar taureņiem un mini bumbulīšiem. Vārdu vietā – koka burtiņi iniciāļi. Varbūt kādam noder iedvesmai citam gadam :) Kādam var dāvanu iesaiņot valriekstā :)))
iedvesmas pieturpunkti nr.201 Šogad iedraudzējos vēl ar dažiem rokdarbu veidiem. Epoksīda sveķi dažādos veidos – piekariņos, magnētiņos, lodēs un piramīdās, bildē – ledusskapja magnētiņš ar pilsētas karti cilvēkam, kurš dzīvo tālu prom no savas dzimtās pilsētas. Samācījos jaunu pērlīšu rotu darināšanas veidu arī – bildē auskari šūtas pērlītes.
Glezna “Caurvītas pasaules“. Divas sfēras, divas pasaules, kas caurauž viena otru. Sarkanās ogas kā fiziskā taustāmā realitāte, gaismas arkas un kupoli kā mentālā realitāte. Kura ir reālāka? Atrast sevi tam visam pa vidu.
Un kā jau solīju, uzreiz parādu, kā bilde izskatās interjerā. Pati katrreiz esmu pārsteigta, cik savādāk katrā vietā izskatās viens un tas pats darbs. Tāpēc arī mājās ir būtiski piemeklēt gleznai vietu, kur atbilstošs apgaismojums un vide.
Iedvesmas pieturpunkti nr.199 Piezīmes par cilvēku dažādību. Nācās padomāt, vai šo ierakstu var likt zem “iedvesmas pieturpunkti”, un nolēmu, ka var, jo tikpat svarīgi, kā zināt, ko tu gribi, ir zināt, ko tu negribi, un tas iedvesmo izdarīt savas izvēles.
Ir cilvēki spoguļi. Esot kopā ar tādu cilvēku – viņš atstaro tevi pašu. Un sākumā tas ir ļoti patīkami, jo otrs šķiet gandrīz kā dvēseles radinieks, jo viss viņam patīk, tas pats, kas tev. Tikai vēlāk saproti, ka iekšā tur nekā nav, tikai atspoguļojoša ārpuse un paliek garlaicīgi, jo neko jaunu tā uzzināt nevar. Un tad ir otra veida spoguļi – tādi, kur spogulis vērsts uz iekšu. Tur spoguļcilvēks ir tik ļoti pārņemts ar sevi un spoguļojas tikai pats savā atspulgā, otrs tādam vajadzīgs, lai apliecinātu viņa foršumu. Arī tur būtībā ir tukšs, jo visu aizņem tikai ego. Un ir tādi, kas izliekas par spoguļiem, daži apzināti, daži aiz bailēm, ka citiem nepatiks tas, kas pa īstam iekšā darās.
Glezna “Trīs fejas”. Burvju pasaule, kurā viss ir iespējams :) Viss zied un virmo gaismā! Viegli būt, viegli elpot un sajust brīnumus, noticēt, ka viss ir iespējams!
Un tā glezna izskatās interjerā! Turpmāk centīšos pielikt bildes ar interjeru, jo pie sienas tomēr izskatās savādāk nekā atsevišķā fotogrāfijā.
Glezna “Kamene”. Vēl viens darbs rozīgajā puķu sērijā. Taureņi, puķes un gaisma! Gleznu var likt pie sienas jebkurā virzienā, jebkura mala var būt gan augša, gan apakša, var grozīt atbilstoši savai gaumei vai noskaņojumam.
Interjerā var pieskaņot gandrīz jebkuram tonim, jo gleznā ir visi, gan sārtie, gan zilganie, drusku zaļš un maigi dzeltens. Gaišā interjerā izskatās tā:
iedvesmas pieturpunkti nr.198 Atklāt kaut ko jaunu! Vēlams – katru dienu :) Krāsu efektu treniņi. Eksperimenti ar krāsu līdzekļiem ūdens spīdumam. Un smiltis smiltīs.
iedvesmas pieturpunkti nr.197 “Kas īsti esot poēzija, atceļā viņš piepeši bija pajautājis. Un piebildis: viņš domājot nevis dzejoļus, bet gan poēziju plašākā nozīmē, to, kura atrodama prozā un arī gleznās, fotogrāfijās, filmās, mūzikā. “Poēzijai – man šķiet, tai ir saistība ar laika pieredzi””, Leilands bija atbildējis. “Varbūt varētu sacīt: tas ir veids, kā ļaut tagadnei pilnībā būt tagadnei. Līdzeklis, kā apturēt laiku. Lasot, aplūkojot gleznas vai klausoties mūziku, mēs liekam mierā pagātni, proti, nevis aizmirstam to, bet gan bez piepūles palaižam vaļā un neļaujam, lai tagadni izkropļo un aizmiglo saspringtas gaidas attiecībā uz nākotni. Poētiskā tagadne ir itin kā izcelta no laika plūduma un nenovēršamās secības. Tam ir kaut kāda saistība ar mirdzošajiem mozīkas gabaliņiem tavā nomaļajā kapelā. Poēzija ļauj pilnībā pievērsties kādai lietai. Kaut kas poētisks, kāds teikums, aina, skaņa: tas savaldzina tā, kā nespēj nekas cits. Gribētos, lai tas nekad nebeidzas vai nepazūd, gribētos baudīt to vēl un vēl. Līvijai bija kāda doma, kas mazliet citāda, tomēr iederas šeit: kaut kas poētisks, pat ja tas ir kaut kas mazs, kāda sīka detaļa, aplūkošanas brīdī piešķir dzīvei tādu dziļumu, kāda tai parasti nav. Tādā brīdī, viņa teica, dzīve kopumā pārvēršas par tēmu, bet mums par to nav jārunā it nemaz. Tāpēc poēzija mūs ne tikai kaut kādā veidā saviļņo, bet, to pieredzēdami, mēs esam kā pasargāti, atrodamies vairāk pie sevis pašiem nekā parasti. Un uztvēruma brīdī jūtam: pasaulē mēs pēkšņi esam citādi.” /P.Mersjē “Vārdu svars”/
iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā. Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk. Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!
Glezna “Seko baltajam trusim”. Glezna ar slepenu personīgu vēstījumu.
Šī glezna bij pirmā, kas tapa manā jaunajā Mežs-grāmata sērijā. Cilvēkam, kuram top jauna mājvieta un tā iekārtošanā – meža toņu palete, dabas toņi. Meža zaļie, meža brūnie un gaismas toņi. Grāmata kā ceļš uz gaismu. Odziņas kā kārdinājums, kuru arī nedrīkst palaist garām. Un Baltais trusis. Tumsā parādās vēl dažas citas īpašas zīmes.
Glezna – dāvana mediķim – medniekam. Izcilajam profesoram Andrejam Pavāram dāvana no slimnīcas darbiniekiem. Vienā bildē visas trīs profesora dzīves pamatlietas – slimnīca (medicīna), mežs (medības) un grāmata (aizrautīgs lasītājs).
SLIMNĪCA – ķermeņa medicīna, GRĀMATA – prāta medicīna, MEŽS – dvēseles medicīna.
iedvesmas pieturpunkti nr.193 Nebūs jau tā, ka es neko nepateikšu par plus 30 grādiņiem ārā, kas man par lielu prieku ir uzkavējušies :))) Trīsdesmitgrādnieks ir laiks, kad es atdzīvojos. Visu gadu kaut kā eksistēju un šīs pāris nedēļas – paīstam atdzīvojos. Var atslābt, iztaisnoties, ieelpot un uzsildīt serdi :) Šķiet, ka visu gadu dzīvoju sarāvusies čokuriņā un tagad atkūstu, āda labsajūtā murrā. Baltas zīda drēbes siltajā vējiņā paijā ādu :)
iedvesmas pieturpunkti nr.192 Vakar ar kolēģiem sanāca saruna par daiļliteratūras lasīšanu un nelasīšanu. Aizdomājos. Man ir puse uz pusi, puse prātīgā literatūra, puse daiļliteratūra. Tādi autori kā Bariko, Mersjē, Fermins, Veronezi – manam prātam ir tikpat vajadzīgi kā faktu literatūra. Izzinošā, vēsturiski dokumentālā, profesionālā literatūra veido smadzenēs jaunus klikšķus, neironu sinapses pa vienam šur un tur smadzenēs, bet Bariko lasot man ir sajūta, ka notiek sinapšu sprādziens. Pat lasot man fiziski dažreiz liekas, ka skudriņas skrien pa galvas ādu, ka galva vibrē no prāta labsajūtas (tas ir tas saucamais “prāta orgasms”). Fermīnam romani ir tik īsi kā haikas, bet ar vienu teikumu izdodas galvā sakustināt tik daudz. Man patīk sajūtas, ko šīs grāmatas manī izraisa, man patīk ceļi, kur šīs grāmatas mani aizved, man patīk domas, ko šīs grāmatas liek domāt. Faktu literatūra tevi papildina ar kaut ko, ko izdomājuši citi vai to kas noticis iepriekš, bet “Bariko veida grāmatas” liek radīt pašam, aizved tevi neatklātā laukā, jaunā pasaulē. Reizēm viens vārds uzspridzina galvu, sapurina un liek uz visu paskatīties no citas puses, ar citām acīm. Bez visa lasītā nevaru sevi iztēloties, es nebūtu tāds cilvēks kā tagad, es nevarētu zīmēt to, ko zīmēju (laikam tie sajūtu sprādzieni notiek tieši galvas radošajā pusē). Un arī kopumā ņemot daiļliteratūrā, starp daudzajiem parastajiem romāniņiem, ir pērles, kur valoda, vārdu lietojums ir sajūsminoši, grāmatas tev ļauj uz dzīvi, lietām, cilvēkiem paskatīties ar tūkstoš dažādām acīm, vari izjust simtiem sajūtu, kuras nekad nesajustu, ja dzīvotu tikai savā ādā, neskaitāmi ceļojumi uz vietām, kur tu nekad nenokļūsi vai arī esi bijis, bet tagad to pašu redzi ar cita acīm.
iedvesmas pieturpunkti nr.191 Dažreiz man jautā,ko nozīmē tā gaisma, ko zīmēju. Bet uz to nav atbildes. Jo katram skatītājam ir sava atbilde. Darbs netop tikai vienam un darbs arī neaprobežojas tikai ar to, ko domājis un radījis pats autors. Katrs skatītājs piedalās jebkurā mākslas darbā. Arī gaisma katram skatītājam ir kaut kas cits. Tam, kas meklē gudrību, tas ir viedais saprāts, ticīgajam tas ir Dievs, optimistam – gaisma tuneļa galā, pesimistam – spuldze taureņiem, kur apsvilt. Citam – nirvāna, dievišķā apziņa. Vai jebkurš mērķis, kas jāsasniedz.
iedvesmas pieturpunkti nr.190 Puķu un koku smarža ir mazā meditācija. Ejot garām ziedošiem kokiem, ieelpo dziļi smaržīgo gaisu, lēnāk un dziļāk kā ikdienas elpu. Līdzīgi kā meditācijā – elpo un nomierinies. Tāpēc puķu smaržu var uzskatīt gandrīz par ārstniecisku :) Smaržīgas ievas, smaržīgi jasmīni, ceriņi, akācijas un mammas dārzs. Tūjiņas arī smaržo.
iedvesmas pieturpunkti nr.186 Katru gadu notiek puķu laiki, puķu kalendārs. Vizbuļu laiks, ceriņu, peoniju, ķiršu ziedēšnas laiks, Un lavandu! Un katru gadu man jāpaspēj sasmelt acīs to visu skaistumu! Jāuzpilda acis, lai pēc tam “pa rokām nāk ārā” :)) Jāuzpilda radošuma, prieka baterijas!
Glezna “Četras māsiņas“. Elīnai un viņas brīnišķīgajām meitiņām! Gaismas pielieta sievišķības, maiguma un mīlestības pasaule! Ieelpo šo pasauli pirms iešanas ikdienā!
iedvesmas pieturpunkti nr.184 “A mind needs books as a sword needs a whetstone if it is to keep its edge”. Prātam grāmatas ir tas pats, kas zobena asmenim galoda. Gribi “atkost” dzīvi, asini savu galvas zobenu :))
iedvesmas pieturpunkti nr.182 Man nav tik dievišķu vārdu, lai pateiktu, ko man nozīmē kaķis. Pūkainā sirsniņa, kas manu katru dienu piepilda ar bezgalīgu mīlestību. Kaķi, putni un puķes – mans izdzīvošanas komplekts šajā nenormāli trakajā, agresīvajā pasaulē.
Mans kaķis domā, ka esmu neizdevusies sfinksa. Varbūt tāpēc mani tik ļoti mīļo, jo es tāds neizdevies bezspalvains kaķis, tāds kā dzīves pabērns, kuram turklāt vēl jāstrādā :D
iedvesmas pieturpunkti nr.181 Odrijas sargenģelītis. Katrai mazai sirsniņai, jaunpienācējai šajā trakajā pasaulē, vajag savu sargenģelīti ♥ Apgleznots zīds. Zīda glezniņa.
iedvesmas pieturpunkti nr.180 Vēl viens ūdens glāstītais koks ar uzrakstu. Liepājas puses draugi, kuru ģimenītes uzraksta koks palaikam jāpapildina ar jaunpienācējiem ģimenē ♥ Viņi – gaišuma un mīlestības pilni!
iedvesmas pieturpunkti nr.178 Manuels Vilass “Ordesa”. Autobiogrāfiska grāmata, kas kāpj ārā no jebkāda žanra. Dzejiska, filozofiska, biogrāfiska utt. Par cilvēka īslaicīgumu. Par būšanu šeit un par nebūšanu. Grāmatu nelasīt tiem, kam vajag secīgu sižetu un notikumus, lasīt tiem, kam vajag dvēseles pārdzīvojumu. Un tiem otrajiem pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt uz Ordesu. Katram uz savu.
“Mani vairs neapmierina neviena cilvēka klātbūtne. Es mīlu cilvēkus, bet man nepatīk atrasties kopā ar tiem. Man šķiet, ka esmu atklājis Rahmas zvaigznāju. Man šķiet, ka esmu sapratis: vientulība ir matērijas un fizikas likums, likums, kas paģēr mīlestību. Tas ir kalnu likums. Ordesas likums. Migla pār virsotnēm. Kalni.”
“Varbūt tā arī ir personības augstākā pakāpe: sasniegt brīdi, kad tev visa pietiek: ja tu sarīko svinības, ierodas viens ārkārtīgi svarīgs viesis, un šis viesis esi tu; ja stājies laulībā, esi neprātīgi iemīlējies otrā pusītē, jo šī otra pusīte esi tu; ja nomirsti un augšāmcelies, un ieraugi Dievu, tavs apstulbums ir vienreizīgs, jo tu redzi savu seju.”
“Rakstnieks Alehandro Gandara nesen man teica, ka šķiršanās brūces piededzināšanai vajadzīgi pieci gadi. Manuprāt, viņam taisnība: tie ir pieci gadi. Man jo sevišķi sāpīga bija maiguma sairšana pīšļos. Prātā nāk bijušās sievas kādreiz sacītie vārdi, tik pilni sirsnības. Tad es sapratu, ka attiecību nāve īstenībā ir kādas slepenas valodas nāve. Mirstošas attiecības aizsāk kādas valodas izmiršanu. Kādā ierakstā Facebook rakstnieks Žordi Karrions teica: “Katrs iemīlējies pāris, kas bieži satiekas, kopā dzīvo un mīlējas, rada valodu, kas pieder vienīgi viņiem. Tā ir valoda privātai lietošanai, tajā mudž neoloģismi, kropļojumi, semantiski lauki un apslēptas nozīmes; tā ir valoda tikai diviem runātājiem. Kad pāris šķiras, šī valoda sāk sairt. Tā sairst pavisam, kad abi atrod citus.”
Citāds laiks. Jo vairāk tumsas, jo vieglāk redzēt gaismu, kas apspīd ceļu, kur būtu jāiet. Sajūta, kas ļauj lidot, ja pietiktu drosmes atraisīties no visa, kas vēl tur. Bet varbūt vienkārši glezna, kur dārzs, mežs un peldēšana starp zvaigznēm. Par VIŅU, kura lidoja naktīs.
iedvesmas pieturpunkti nr. 177 Italo Kalvīno “Palomars”. Jau esmu rakstījusi par Kalvīno. Vēl viens itālis, kurš ar saviem tekstiem mani ir pievācis sev :) Tik pazīstama man sajūta, kad skaties jūrā un mēģini atšķirt viļņus, vai pļavā ieskatīties katrā lapiņā, katrā smilgā. Tas pasaules smalkums, ko vairums uztver kā pašsaprotamu. Tā jēga, kāpēc ir zvaigznes. Putni. Un cilvēks – te ir, te nav.
“Kad iestājas skaista, zvaigžņota nakts: Palomara kungs saka: – Man vajagiet skatīties zvaigznes. – Tieši tā viņš saka: – Vajag, – jo necieš izšķērdību un uzskata, ka būtu izšķērdīgi un nepareizi atstāt bez ievērības visu to lērumu zvaigžņu, kas viņam tiek piedāvāts. “
“Palomara peldošais es ir iegrimis sašķeltā pasaulē, spēku lauku krustojumos, vektoru diagrammās, staru kūļos, kas satiekas, šķiras, lūst. Bet viņā pašā saglabājas punkts, kur viss pastāv citādi, tāds kā mezgls, sabiezējums, sablīvējums: sajūta, ka esi šeit, bet varētu arī nebūt šajā pasaulē, kura varētu arī nebūt, bet tomēr ir.”
“Cilvēks, piemēram, jau briedumā izlasa viņam nozīmīgu grāmatu, kas liek iesaukties: “Kā gan es varēju dzīvot, iekams nebiju to izlasījis!” vai arī “Cik žēl, ka es to neizlasīju jaunībā!” Nu, lūk, šādiem apgalvojumiem nav daudz jēgas, sevišķi jau otrajam, jo, sākot no brīža, kad cilvēks grāmatu ir lasījis, un nav svarīgi, vai viņš to izlasījis agrāk vai vēlāk, jo tagad arī dzīvi pirms šīs grāmatas lasīšanas ietekmē un iezīmē tās izlasīšana.”
iedvesmas pieturpunkti nr.176 Man tas ir jāpieraksta. Šodien būs pirmizrāde. Vakar bija ģenerālmēģinājuma izrāde ar skatītājiem. Dailes teātris izrāde “Rotkho”. Joprojām nevaru “atlekt” atpakaļ. Nevar raksturot ar “patīk” vai “nepatīk”. Pēc izrādes Tu paliec bez valodas, neko nevar pateikt. Tas ir kaut kas tāds, kas “ievelk”, “iesūc”, arī izrādes laikā sajūta, ka tu esi sastāvdaļa no šizofrēniskās pasaules, ko tev rāda, bet tieši šizofrēniskums piedod tieši to visīstākās realitātes sajūtu. Tas nav parastais, tas nav pierastais teātris. Viss kustās, darbība vienlaicīgi notiek dažādās vietās un tas viss tiek filmēts un uzreiz rādīts ekrānos dažādās vietās, tuvplāni, sarunu fragmenti no vienas vai otras telpas vietas. Brīžiem tikai kustība, brīžiem tikai skaņa vai bilde, un viss atkal kopā. Skatuve nevienu brīdi nav statiska, tā kā dzīve, kas norisinās katru mirkli visur vienlaicīgi. Bet stāsts PAR MĀKSLU. Kāda ir mākslas vērtība? Kāda ir mākslas tirgus vērtība? Kāda ir mākslas un mākslas skatītāja attiecību vērtība? Kas ir māksla? Gan sarunās, gan uz ekrāniem parādās šie jautājumi. Ja par miljonus vērtu mākslas darbu cilvēki stāsta, ko tur sajūt, raud un pārdzīvo šo mākslu, bet brīdī, kad pasaka, ka tas ir viltojums – emocijas beidzas. Kā??? Tā ir mūsu “feikā” pasaule, kurā visbiežāk “kāds eksperts” pasaka: “jā, šis ir vērtīgs, tas maksā miljonus”, par jebko – interjers, augstā mode utt, jebkas. Kāds “iebaro” vērtējumu un visi māj ar galvu. Tieši tāda pasaule apkārt – kurā kāds eksperts pasaka, ko tev vajadzētu just. Gribas iedzert vīnu un uzsaukt tostu “Par īstumu, par sajūtu īstumu”, nestreipuļot līdzi “feikam”, nespēlēt spēli “Ādamam bij septiņ dēli, visi dara tā”. Un jā – izrādē ir arī pats Rotko, taču katrs tēls ir tik pat nozīmīgs, neviens nav galevenākā lomā, jo katrs ar savu stāstu un izgaismoto dzīves fragmetu ir vienlīdz svarīga sastāvdaļa kopīgajā ēdienā, jo arī Rotko nebūtu nekas bez ekspertiem, bez muzejiem, bez skatītājiem. Ļoti iesaku katram pārdzīvot to, ko piedāvā šī izrāde.
Izrādi veidojis poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, dramaturģe Anka Herbuta, izrāde notiek vairākās valodās un arī aktieri ir gan latvieši, poļi, ķīnieši. Tiek rādīti tulkojumi. Uz ekrāniem redzami gan fakti, gan, citāti, gan jautājumi. “Izrādei nav žanra – dramaturģija, režija, scenogrāfija un aktierspēle sintēzē ar tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādus izmanto TV un kino, veido unikālu mākslas notikumu”.
“Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām.”
Gleznojums dāvana manam tētim – vismakšķernieciskākajam makšķerniekam! Zemūdens dzīve un asarīšu ballīte starp ūdensrozēm! Mazās zivtiņas gandrīz neredzamas dienasgaismā, toties tumsiņā – pašas redzamākās. Gleznas divas sejas – viena dienasgaismā, otra tumsā! Kārtējo reizi jāteic, ka ārkārtīgi grūti nofotogrāfēt īstās krāsas un faktūras, kas ir dzīvē, bet priekšstatam ir ok :)
iedvesmas pieturpunkti Nr.164 K.Sentklēras grāmata “Krāsu slepenā dzīve”. Grāmata krāsu un faktu mīļotājiem! Apraksti, stāsti par krāsu toņiem, kā tie radušies, kā ieguvuši savus nosaukumus un dažādas interesantas nianses krāsu vēsturē. Grāmata sadalīta pa krāsu grupām – violetās krāsas toņi un nokrāsas (feniķiešu purpurs, orseīns, madženta, moveīns, heliotrops, violetais), zilās krāsas toņi (ultramarīns, kobalts, indigo, Berlīnes zilais, ēģiptiešu zilais, mēļais, elektrozilais, cerulīns), zaļās, baltās, oranžās u.c. Lappušu malas iekrāsotas attiecīgā tonī. Ļoti interesanta un bagāta grāmata! “Gaisma ir krāsa, bet ēna – tās neesamība”. Sākumā ļoti saprotami izstāstīts par krāsu kā tādu. Krāsa ir gaismas enerģija, kas uz dažādām virsmās dažādi atstarojas un dažādi absorbējas, pašai virsmai nav krāsas. Baltā ir visu krāsu sajaukums, melnā – krāsas neesamība.
Glezna. Iedvesma no Lindas rakstītiem vārdiem! Gribējās uzradīt spirdzinošu optimismu! Lai čum un mudž mirdzošs prieks, dzīvīgs dabas elpas apliecinājums, ka brīnišķīgā pasaule notiek, neskatoties uz parasto, reizēm skumjo, cilvēku pasauli. Atgādinājums – par ko ir dzīve :)
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Ar ko atšķiras īsts otas pieskāriens audeklam no bildes izdrukas uz canvas? Izdruka, lai cik skaista būtu, ir tukša. Tā ir dekoratīva, bet tukša. Bez sajūtām, bez enerģijas. Vietas aizpildīšanai. ĪSTS gleznojums nes līdzi savu auru. Nav nozīmes gleznotāja vārdam vai bildes cenai, svarīgi ir sajust vibrācijas, kas uzrunā! Tas var būt pat bērna zīmējums – ja tur ir tieši tas, kas tevi uzrunā, iedvesmo, iepriecina, tad tieši tāds darbs ir jāizvēlas. Un jebkurš darbs jāmaina – tiklīdz cilvēks pats mainās un vajadzīga cita veida enerģija savā tuvumā. Dzīva krāsa, otas triepieni ir pilni ar dvēseli.
12 jaunas nodaļas, 365 jaunas iespējas dzīvot laimīgāk :) Janvāris – 1.nodaļa! Sākam! Nevilkt līdzi to, no kā esi izaudzis. Tikt vaļā no enkuriem, kas neļauj elpot viegli. Drusciņ vairāk nezināmā, drusciņ vairāk neatklātā, drusciņ vairāk izlasāmā! Krietni vairāk mīlamā!
iedvesmas pieturpunkti nr.171 Nina George “Dienvidgaismas”. Pati skaistākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā smaržo! Smaržo pēc visa, ko mīlu. Grāmata, ko izjūtu un sajūtu kā sevi pašu.
“Jo vienmēr, kad Fransē redzēja Marī Žannu, viņa krūtīs atvērās mazs avotiņš, kas smējās. Tas priecīgi guldzēja, un viņa sirds bija kā iemērkta šampanietī.”
“Un tā Kolete devās projām no Montelimāras, lai izdibinātu, kā tas ir – pacelt galvu, dzīvot vienai ar grāmatām un nevienu citu, kaut arī viņa juta sevī to izsalkumu būt kādam par pasauli, kādam, kurš šo pasauli uztver, mīl un ļaujas tās spozmei kā madame pati. Un madame Kolete Brijāna tieši tāda bija: spoža.”
“No tāda skatupunkta grāmatas bija pēdējā senā maģija; caur tām noklusētās realitātes tapa redzamas. Tās pārveidoja lasošos, transformēja, atvēra viņiem durvis uz svešu galvu, uz kādu citu ķermeni pat tad, ja tas jau pirms gadsimtiem bija miris. Lasošie izpētīja svešu atmiņu, sapņoja kāda cita sapņus, staigāja apkārt ķermenī, kas nebija viņu pašu, juta, ko grūtībās, izmisumā un kaislē izjuta svešinieki, apceļoja zemes , pagājušus laikus, paralēlās pasaules, neizkustoties no vietas, piepeši kļuva veci vai atkal jauni vai mainīja dzimumu, mainīja ādas krāsu. … Grāmatas kādu padara par ceļotāju laikā, tēlu pārveidotāju, ķermeņu mijēju, domu lasītāju un nemirstīgo; tātad grāmatas ir pēdējā atlikusī lielā mūslaiku alķīmija.”
“Tomēr arī viņš nevarēja aizkavēt brīdi, kad viesi kļuva nemierīgi šajā mierā. Nepietika ar viesiem uzbūvētu peldbaseinu. Ierīkotu vīna pagrabu. Nepietika ar to, ka viņus apņēma desmitiem putnu sugu, kuras tie nepazina, – pūču kliedzieni naktī, apodziņi-, tauriņi, un lapsas, lavandas un soliņi zem olīvkoka. Ko gan bija iespējams darīt, lai viņus apturētu, panāktu, lai viņi šeit spēj izturēt paši sevi, šajā skaistumā, kas cilvēkiem bieži vien parādīja, cik tālu viņš ir no dzīves skaistuma?”
“Kā bija sacījis Žans Finkelkrauts, petitpa jaunais copain: „Tieši tā ir jālasa – kā taurenim. Lidinoties pavisam bez plāna, tas atklāj sev nezināmas paradīzes krāšņumu. Neklausies savās skolotājās, kas būtu jālasa un kas nē. Nekad neesi augstprātīga pret kāda noteikta veida grāmatām, esi taurenis!”
“Žanam bija tā dziļā mulsinošā sajūta, ka pie Sēnas viņam tiek nokrāpta dzīve. Kad viņš brauca metro, kad gāja pa trotuāriem un akmeņi viņu nošķīra no zāles un zemes un no smaržas un visa Parīze bija kļuvusi tik strauja, tik skaļa, tik svarīga pati sev: kas viss tagad ir a la mode, vajadzīgs, trendīgs, kas ir tas jaunais, vēl jaunākais, tas visjaunākais laiks? Un, kopš de Gollu bija nomainījis Pompidū un tad jau arī nāve, Žanu tik un tā nepameta sajūta, ka viņš vairs nav savās mājās. Finekelkrauts bija ilgojies pēc la France profande, pēc mazliet romantizētās, ierastā pieticībā vadītās lauku dzīves tālu prom no steidzīgā laika. Senajā Provansā, kur gaisma un zilgme mierināja no ziemeļu aukstās gaismas sāpošās acis, Un par to viņš gribēja rakstīt, tā sakot, dot iespēju nācijai atvilkt elpu ar savu darbu „Aizmirstā klātbūtne”, tā viņš to sauktu.”
“Vai zināt, ka es braucu pie jūras, kad nesaprotu, kā rīkoties tālāk? Jūra ir tik intensīva un pilnīga, tā nekad nav neizlēmīga. Un varbūt mums visiem biežāk būtu jābrauc pie jūras. Lai sevi vispirms pazaudētu un tad atkal atrastu.”
iedvesmas pieturpunkti nr.170 Tik melna melna nakts un tik balts balts sniegs. Iņ un jaņ. Tādā naktī pazūd robežas. Tu esi pa vidu baltam sniegam, pa vidu melnai naktij.
iedvesmas pieturpunkti nr.169 Prieka impulsi. Smalki. Mirdzoši. Gaišuma pilni. Viss decembris piepildīts ar gaismas dāvaniņu gatavošanu. Prieka impulsu pasaule – uzdāvini gaismu vienam, tas prieku pados nākamajam, kā domino kauliņi prieks pa ķēdīti sakritīs daudzās sirdīs :)
iedvesmas pieturpunkti nr.168 Get glowing. The world needs your magic.
Decembris sasaldē manu elpu, acis aizsnieg ar mīkstām baltām sniegpārslām un es atkal ilgojos! Leduspuķes savijas logos, baltas gultas saklātas koku zaros un es atkal ilgojos! Pēc vasaras mirdzēšanas! Pēc siltas gaismas! Pēc trīsuļojošiem lapu smiekliem! Summer of love.
iedvesmas pieturpunkti nr.166 Dāvinu gaismu! Katru dienu kādam tiek gaismas dāvaniņa! Pati sev uzburu Ziemassvētkus katru vakaru, taisot mazus tumsas izgaismotājus :)
Glezna “Dienvidgaismas”. Feju dārzs smaržo pēc Vidusjūras :) Olīvkoki, lavandas, cipreses un saulē kalstošas puķes. Feju vējdzirnavas ar smalkiem spārniem maigi ietin puķu smaržu dienvidvējā.
Sāku zīmēt hortenzijas, bet uzzīmējās olīvdārzs. Es mīlu Vidusjūras sajūtu, Grieķija, Itālija, Spānija, turienes daba man liek justies kā mājās, turienes gaiss man ļauj paīstam elpot. Vēl kādu ciedru laikam vajadzēja iezīmēt smaržas pilnībai.
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Tik daudz ir lasīts un dzirdēts par “šeit un tagad”, bet man šķiet, ka J.Rubeņa grāmatā “Starp divām bezgalībām” ir labākais “šeit un tagad” formulējums par vertikālo kustību mūsu ierastās horizonālās kustības vietā.
“Būt šeit un tagad. Mūsu prāts parasti uzturas vai nu pagātnē, vai nākotnē. Pārbaudi pats! Domājot mēs gandrīz vienmēr vai nu atceramies pagātni, vai fantazējam par nākotni. Prāts nespēj uzturēties tagadnē, jo tagadne ir ekstrēmi šaura robežlīnija, tai nav telpas. Mēs varam būt tagadnē, bet nevaram “domāt par tagadni”. Kad nedomājot ļaujam sev atrasties šajā mirklī, iespējams, mūsos pirmo reizi sākas patiesi garīgs process. Atveras jauna dimensija – apzināšanās, kas nav domāšana. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir domāšana par apzināšanos, taču patiesībā apzināšanās ir esamības lauka sajušana. Apzināšanās ir mirklis, kurā vairs nenotiek parastā horizontālās uztveres streipuļošana uz priekšu un atpakaļ – pagātnē, nākotnē vai fantāzijā -, bet sākas jauna, vertikāla kustība. Vienalga, vai raksturojam to kā virzību dziļumā vai augstumā, tas ir mirklis, kad atrodamies tik šaurā vietā, ka tajā nav vietas nevienai pašai domai. Mēs varam tikai būt” / J.Rubenis “Starp divām bezgalībām”/
iedvesmas pieturpunkti nr.161 Krāsu iedvesmai – neparastas krāsas ezeriņi! Kurzemē – Lāčkroga ezers, Vidzemē – Zādzenes ezeriņš. Latvijā maz tādu vietu, kur ūdens toņi un nokrāsas ir tik dienvidnieciski, bet dažas tomēr tādas ir! Ezeru 50 nokrāsas :)
iedvesmas pieturpunkti nr.160 Šīs vasaras mana TOP sajūta – gaismas ņirbēšana. Īsti nepatīk vārds “ņirbēt”, bet nezinu citu, kurš precīzāk nosauktu gaismas rotaļīgo dejošanu, vieglo plivināšanos it kā ķircinošos smieklos. Cik skaista ir tāda būšana :)
Vienmēr domāju, ka pats svarīgākais ir noturēties uz korītes, starp prātu un sirdi, starp darbu un izklaidi, starp nopietnību un smiekliem, utt. Noturēt līdzsvaru. Bet nesen atklāju, ka var pakāpties augstāk, kur tādas ņemšanās ar līdzsvaru nemaz nav, nav ņemšanās ar prāta un sirds ķidāšanu – viss vienkārši ir tāds, kā ir. Viegls un acīmredzams.
Šis darbs ir manai mammai :) Ilgi nevarēju tikt uz pēdām īstajai sajūtai, kas man jāuzrada, jo pārāk pierasts domāt, ka mammai vajag tādu mierīgu ar margrietiņām. Mamma visiem pielāgojas kā klusa pļavas puķīte, taču tikai tad kad sapratu, ka iekšā viņai dzīvo grezna puķu dvēsele, grezna sajūtu dvēsele, ota pati darīja savu un bez piepūles parādījās puķu krāšņums un bagātība, gaisma, kas apmirdz dārzu. Puķes zīmētas tieši no mammas dārza dzīvē, gribu, lai viņai arī ziemā istabā ir vasaras dārza siltums un krāsas.
iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.
„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”
“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”
“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””
Glezna “Eikaliptu noslēpums”. Tur pustumsā aiz mežonīgiem vīteņiem, aiz eikaliptu zariem, aiz naktsvijoļu smaržām, ir noslēpums! Tieši kā dzīvē – izlauzies caur džungļu mežonīgumu, nokļūsti gaismā :)
iedvesmas pieturpunkti nr.158 D.Ouensas grāmata “Kur vēži dzied”. Uzreiz nebiju droša, ka pierakstīšu par šo grāmatu, bet nākās, grāmatas skati kā filma tinās galvā. Tur ir viss – labs stāsts, mīlestība, slepkavības izmeklēšana, visādu veidu attiecības, taču kā jau arī anotācijā teikts – grāmata ir oda dabai. Putni gliemežvāki, no kokiem kā aizkari slīgstošā spāņu sūna, māršas, dumbrāji, viss tik dzīvs, ka lasot var sajust jūras gaisu, purva klusumu, miglas tīšanos smilgās, putnu spārnu švīkstus un niedru šalkošanu vējā. Amerikas dienvidu štatos ir tādas pludmales, kur tik daudz vāku gliemežvāku un tie ir lieli, ka skalojoties okeāna krastā šķiet, ka zvana tūkstošiem smalku zvaniņu kā vēja stabules. Man likās, ka tādām jābūt enģeļu balsīm – tik trauslām, skanīgām un smalkām. Lasot “Vēžus” es atkal dzirdēju šo gliemežvāku mūziku.
Ūdens mirdzēšana ir maģija. Ūdens mirdzums saulē, taurenīšu vizēšana lavandu laukos, gaismas ņirbēšana koku lapās – tā ir hipnoze, kas paceļ soli virs zemes, vieglākā dimensijā, smalkākās vibrācijās, kur neaizsniedzas ziņas, internets, ego, slimums, kāmju skriešana ritenī, strīdi, meli, blakuscilvēka nemīlēšana. Kaut uz mirklīti pacelties gaismā – to es novēlu.
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”. Viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi par kara laiku. Ilgi nevarēju saņemties, jo kara tēma man ir tabu, bet grāmata neļāva sevi aizmirst un prasīt prasījās pēc izlasīšanas. Bet pats karš ir minimāli, aprakstīti ir cilvēki. Paralēli stāsti – viens par aklu meitenīti, kurai tētis uztaisa koka miniatūru pilsētas modeli, lai viņa iemācītos pilsētu un, arī akla būdama, varētu dzīvot patstāvīgi, un otrs stāsts par puisi, kurš jau sešos gados ir radiotehnikas ģēnijs. Viņu ceļi krustojās uz vienu dienu. Dziļa grāmata, atvars, kas ievelk, aizkustina, saskumdina un atstāj pēdas.
„Protams, bērni, smadzenes atrodas pilnīgā tumsā, balss stāsta. Tās peld caurspīdīgā šķidrumā galvaskausa iekšienē, kur nekad neiekļūst gaisma. Taču pasaule, kuru tās uzceļ prātā, ir gaiša. Tā ir pilna ar krāsām un kustību. Kā, bērni, smadzenes, dzīvodamas bez gaismas stariņa, uzbūvē mums pasauli, kas staro gaismā?”
iedvesmas pieturpunkti nr.154 Maijas Tabakas izstāde “Saulainā diena” galerijā “Daugava”. Tabakas izstādes nedrīkstu palaist garām, tā ir mana iedvesma, no viņas gleznām smeļos gaismas un krāsu enerģiju, uzpildos, atjaunojos.
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Šis darbs burtiski iztecēja no rokas. Biju iesākusi pavisam citu, taču viss iesāktais pārvērtās par šo. Nekontrolēti, lielā ātrumā ņēma un parādījās :D Nosaukumu ielikšu kā teica mana mamma “Dievišķā pasaule” :) Tāda ir mana laimes pasaule – gaisma, ūdens, mežs, ziedi. Tad kad visi akmeņi pārvarēti un ilūziju burbuļi atstāti aiz muguras – var nokļūt gaismā.
Šoreiz pasūtījumā “enģelis, bet lai nav vienkārši pliks enģelis”. Tāpēc radās sargājošs enģeļa spārns ap līksmu mūzikas, gaismas un ziedu pasauli, kur fejas iznesā gaismu pa ziediem. Cilvēka acij neredzamā, bet notiekošā pasaule. Nepaej garām ziediem, apstājies, pasmaržo, ieelpo to gaismu, ko laumiņas nēsā.
iedvesmas pieturpunkti nr.153 Gleznošana ir kā ceļojums. Sāc ar vienu izdomātu detaļu un nekad nezini, kur tas viss tevi aizvedīs. Pa ceļam var izpriecāties piezīmējot šo vai to, reizēm aizkrāsojot uzzīmēto vai pārvēršot pavisam citā. Un puse prieka slēpjas paletē, sajaukt iedomāto toni reizēm gadās viegli, bet dažreiz nākas izrotaļāties ilgi un nevar saķert tieši to, kas iekūkojis galvā.
Šis ir darbs, kas dzīvo savu gleznas dzīvi arī tumsā, taureņu malas un vēl dažas detaļas tumsā izgaismojas. Nosaukt var katrs pēc savas gaumes un redzēšanas. Varbūt “Spēle”, varbūt “Melnbaltās un krāsainās laikalīnijas” vai “Taureņu spogulija”. Man bij jāuzzīmē darbs, kuram vienīgā norāde: lai nav garlaicīgi skatīties un katrreiz var ieraudzīt kaut ko citu (tumsā būs pavisam cits :)))
Pieneņpūkas. Pieneņpūkās ir kaut kas maģisks. Tās ir kā zieds pēc zieda. Vispirms dzeltena saule, tad balta miglas kleita. Tu uzpūt elpu un katra pūka kā mazmazītiņi spārni paceļas gaisā. Uzvirpuļo kā balerīnas. Smalkas, vieglas un netveramas.
All the flowers of all the tomorrows are in the seeds of today.
Pieneņpūkas galvenajā lomā, bet rokas iedarīja arī ķiršu ziedus (laikam jau drīzāk korintes, jo tumšsarkanie smalkie ziedu zariņi man galvā no korintēm). Ilgojos pēc ziedēšanas.
Katra pieneņpūka – viena vēlēšanās. Palaid vējā, lai piepildās. Glzenojums pilns vēlēšanos.
Iedvesmas pieturpunkti nr. 149 Atslēga, lai iegūtu visu, ko vien vēlies, ir saprast, ka Tev tas viss jau ir. Ūdens glāstu samīļots koks ar domu. Mīlu to, ko daru.
Šodien debesis nokāpa zemē. Pieglaudās zemei kā atvainodamās. Paņēma līdzi sirsniņu. Uz zemes tagad tukšāks un smeldzīgāks, taču debesis staro spožāk, tur tagad vairāk gaismas un mīlestības.
