ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.

„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”

„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”

„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”

iedvesmas pieturpunkti nr.145 Divas grāmatas ar ZEN nosaukumā. Nezinu, vai piemēroti abas likt vienā ierakstā, jo viena grāmata ir romāns, otra vairāk kā izziņas grāmata, bet mani ieraksti – kā gribu, tā daru :)))

Šinrjū Sudzuki “Zen prāts, iesācēja prāts”. Sudzuki ir japāņu zen skolotājs, grāmata ir ceļš uz ZEN. Nosaukums par iesācēju ir maldinošs, kaut arī grāmata tiešām vairāk noder iesācējiem burtiskā nozīmē, tomēr svarīgākais ir “iesācēja prāts” citādā kontekstā. Pamatdoma – visu mūžu esi iesācēja prātā, jo tikai iesācēja prāts ir atvērts un uzņēmīgs, lai varētu attīstīties visas dzīves garumā. Nekad neapstājies pie kāda priekšstata, domas – tagad esmu gudrs, man ir viedoklis. Saglabāt iesācēja prātu visu mūžu. (Iepriekš rakstīju “ceļš uz zen”, lai gan Zen nekur nav aizgājis, pie viņa nav jāiet pa ceļu, tas ir šeit visu laiku, tikai jāatver prāts).

iedvesmas pieturpunkti nr.144 Murakami “Kafka liedagā” . “Reizēm liktenis līdzinās smilšu vētrai, kas nemitīgi maina virzienu. Lai izvairītos no tās, tu dodies uz citu pusi. Tajā brīdī arī smilšu vētra maina virzienu tāpat kā tu. Tā notiek nez cik reižu: tu mirkli pirms rītausmas dejo savādu deju, kura beidzas ar nāvi. Tā mainās. Kāpēc? Tāpēc, ka šī smilšu vētra nav  kaut kas, atpūsts no tālienes. Tā esi tu pats. Kaut kas tevī  pašā. Tāpēc tev nekas cits neatliek kā nepretoties tai . Ej tajā iekšā, aizver acis, aizspied ausis, lai tajās neiekļūst smiltis, un ej uz priekšu soli pa solim. Tur iekšā nebūs ne saules, ne mēness, ne debespušu, un reizēm tur nebūs pat laika. Tikai augstu gaisā dejos smalkas smiltis kā sabirzuši kauli. Jāiztēlojas tāda vētra. Kad šī vētra būs beigusies, tu pats nesapratīsi, kā tiki tai cauri, kā izdevās izdzīvot. Tu pat nespēsi saprast, vai tā tik tiešām ir aiz muguras. Skaidrs būs tikai viens. Tu, tagad no vētras iznākušais, vairs nebūsi tas pats, kas iegāja tajā iekšā. Un tieši tur ir smilšu vētras jēga”

“Man tā sāka likties, kad tikko biju ar tevi iepazinies. Tu kaut ko ārkārtīgi meklē un vienlaikus arī bēdz no tā, cik spēdams. Tevī ir kaut kas tāds, kas liek tā domāt”. 

“Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – viņš saka, kad telefons mitējies zvanīt. – Svarīgus gadījumus, svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām. Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba, kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve. Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina, jānomaina vāzēs ūdens.”

“Laiks kā smags, daudznozīmīgs sapnis noliecas pār tevi. Tu virzies uz priekšu, lai tiktu cauri. Tev no tā neizbēgt, pat ja aizbēgsi līdz pasaules malai. Bet tik un tā – tev ir jāiet līdz pasaules malai. Ir kaut kas tāds, ko nespēsi izdarīt, ja nebūsi aizgājis līdz pasaules malai”

iedvesmas pieturpunkti nr.143 Cilvēks nesastāv tikai no tā, ko ēd. Diēta nav tikai ēdiens. Viss, ko redzi, dzirdi, lasi, filmas, grāmtas, cilvēki blakus, sarunas, kurās iesaisties, TAS VISS esi TU. Tas viss veido tevi emocionāli, garīgi, fiziski. Cukurs ir kaitīgs, to visi zin, bet ka daži cilvēki ir kā cukurs, to mazāk. Seriāli varētu būt cukurvate, no viena fakta – vesela sezona uzpūsta :) Viss, kas tev atpkārt, atspoguļo tevi pašu. Vide, mājas. Cilvēki, ar ko izvēlies būt.

iedvesmas pieturpunkti nr.142 Vakar bija svētku diena, atlaidās žņaudzējs pakrūtē un atjaunojās skābekļa padeve smadzenēm :D Atvērās bibliotēkas! :))) Bez svaigiem burtiņiem es kā bez gaisa!

Reizēm sapņi ir tik skaisti, ka negribas pamosties. Reizēm tik reāli, ka diena pēc tam paiet kā sapnī, bet sapnis joprojām tur sevī kā īstajā realitātē.

iedvesmas pieturpunkti nr.139 Kāpēc gan neiesākt janvāri ziedoši? Iekāpt atpakaļ jūnijā :) Kalsnavas arborētums jūnijā un decembrī. Tā ir brīnišķīga vieta, kur būt. Vasaras sākums ar peoniju kupenām un rododendriem. Simtiem dažādu skujkoku, kā pasaku tēli, rūķu mājas, jumti un paklāji. Gribēju pārvērsties par egli vai ievu un tur iestādīties uz palikšanu :)

… balta sajūta plīvo tik liegi pieskardamās

iedvesmas pieturpunkti nr.137 Lai katram tik daudz mirdzoša prieka, ka vienīgā izvēle ir ģērbties mīlestībā! ♥

iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.

„Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”

„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”

„Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut ko domāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”

iedvesmas pieturpunkti nr.135 Laiks. Man kaut kas smadzenēs pieklibo ar laika izpratni. Kādu labu brīdi jau mācos saprast, ka laiks nav līnija, nav tāda vakar un rītdien. Ir tikai tagad. TAGAD. Bet laika nogrieznis ir tik ļoti uzkundzējies smadzenēs, nav viegli kaut ko mainīt. Smadzeņu nomalēs it kā sāk ataust gaisma un uzzibsnī tādi kā izpratnes mirkļi, bet noķert to domu pavisam ir sarežģīti. Tev nav kaut kas iesakāms? Kā uzspridzināt laika nogriezni smadzenēs?

Dzīvo šodien! TAGAD!!! T A G A D

iedvesmas pieturpunkti nr.134 Dievīgā lapsa Turgeņeva ielas pagalmā! Gan ideja, gan izpildījums! Paklanos māksliniekiem! Māksla ar izcilu “mesidžu”. Latvijas Mākslas akadēmijas ieraksts: “Uzmanību, Rīgas pilsētvidē parādījusies lapsa❗️ Rīgā, Lastādijas radošajā kvartālā top pirmais dzīvnieku aizstāvībai veltītais mākslas objekts Rīgā. Autors ir LMA Tēlnniecības katedras students Aleksandrs Marinoha kopā ar savu tēvu Oļegu Marinohu sadarbībā ar biedrību “Dzīvnieku brīvība”. Veidotā skulptūra – milzu lapsa – aicina uz visu kažokādu ieguvē un industriālajā lopkopībā izmantoto dzīvnieku aizstāvību. Studiju darba uzdevums: vides objekts pilsētvidē.” Kaut vairāk būtu tādu cilvēku, tāda māksla, tāda domāšana! Pilnu Rīgu ar lapsām!!! Vēl viens stāsts par eko! Paldies!

iedvesmas pieturpunkti nr.133 Vai tikai man tā liekas, ka šogad ir baltāk, mīļāk, sirsnīgāk? Klusāk un patiesāk? Vairāk uz iekšpusi :) Un tik mīļas, tik īpašas dāvaniņas jau visu decembri, nav pat vēl Ziemassvētki, bet sajūta man daudz svētīgāka kā citus gadus. Pat bez pasākumiem, koncertiem, tāds gaišums. No katra no jums! Un dzīve papildinās ar jauniepazītiem gaišiem cilvēkiem! Tik labi ir BŪT ♥

iedvesmas pieturpunkti nr.132 Dažiem pērļoti burtiņi, dažiem – sirsniņu piespraudes. Greznais N burts Natālijai – mirdzoši melnas un zeltainas pērles. Un sirsniņas – katram savā nokrāsā, rozīgas, zaļganas, pelēkas un zilas. Pērlīšu izšuvums. 100% mīlestība :)

iedvesmas pieturpunkti nr.131 Tumsu vajag tāpat kā gaismu. Vismelnākajā naktī – visspožākās zvaigznes. Ievēlies brīnumu, ievēlies naktī, pačuksti zvaigznēm.

iedvesmas pieturpunkti nr.130 … un tad valdība lēma, ka jāaizslēdz arī bibliotēkas … Divas dienas šausminos par šo lēmumu. Ko cilvēkiem darīt daudzajās brīvdienās, ja ārā līst, nekur nekas nenotiek, nav koncertu, pasākumu. Skatīties vislaik TV? Tādu ieteikumu es saņēmu, kad raudāju par slēgtām bibliotēkām, pieslēgt seriālu kanālu. Bet man ar to televizora skatīšanos ir tāda sajūta, ka esmu truls “dārzenis”, kuru kāds baro ar karoti, ielej mutē visu, ko grib, bez manas atļaujas. Televizorā un grāmatā varbūt pat viens stāsts, bet lasot man ir sajūta, ka es pati piedalos procesā, pati uzburu vietu, kur tas notiek, uzburu tēlus, kas darbojas, uzburu sajūtas, noskaņu, visu pati, es piedalos radīšanā, manas smadzenes kustas līdzi, man neieliek visu gatavu mutē.

iedvesmas pieturpunkti nr.129 Nesen kāds cilvēks man jautāja “nu kā tad lai tiek pie tā iekšējā prieka, ja visapkārt tik daudz kā tāda nepatīkama?” Mana recepte prieka noturēšanai ir tāda: katrreiz, kad kaut kas kaitina, nepatīk, sadusmo pretī jāliek kaut kas labs par šo cilvēku, lietu vai notikumu. Ja izkrīt sliktā kārts, tai virsū uzreiz jāliek labā kārts. Ja kāds nokaitina, virsū uzreiz jāuzliek kaut kas, ko labu šis cilvēks izdarījis tev. Vai kāds notikums, lietas, vienmēr ir kaut kas labs tajā visā, kāds ieguvums – finansiāls, emocionāls, tīri praktiskas dabas kaut kas sakārtojošs. Tad noņemas fokuss no negatīvā un enerģija, domas koncentrējas uz labo. Ja fokusā ir labais – tad nav variantu – iekšējais prieks rodas pats no sevis :)

iedvesmas pieturpunkti nr.28 LU Botāniskajā dārzā no 12.12.2020. atvērta pastaigu taka “Ziemas gaismas dārzs”. Gaisma, mūzika, noskaņa, sajūtas. Mirguļojoša spogulīšu pasaule, jāņtārpiņi zem lielajām eglēm, mainīga gaismu spēle – tumšā ziemas vakarā. Kā ieiešana citā dimensijā. Iesaku :)

iedvesmas pieturpunkti nr.127 … tik klusiņām klusiņām kā krīt sniegs, tik viegliņām viegliņām …

iedvesmas pieturpunkti nr.126 Dāvana mazajai Hannai pirmajā vārda dienā :) Mīlestības kodēta dāvana un enģeļa spārni kā atgādinājums, ka sargenģelis vienmēr ir tuvumā :)

iedvesmas pieturpunkti nr.125 Enģeļi. Sargenģeļi. Gaismas enģeļi. Veselības nesēji. Sapņu piepildītāji. Laimes enģeļi. Katram ar savu nokrāsu, katram ar savu mirdzumu, bet visi mīlestības pilni :)

iedvesmas pieturpunkti nr.124 Labai grāmatai ar vienu ierakstu nepietiek :) Vēl drusku par G.Bradena “Dievišķā matrice”. Teksts ir tik saprotamā valodā, tik atbilstošs manai pašreizējai uztverei, ka lasot burtiski jūtu kā strāvas triecienus smadzenēs, kas noskalda neskaidro, atbild uz jautājumiem, burtiski atšķeļ veselu kārtu nevajadzīgu iesīkstējušu nosēdumu smadzenēs, atbrīvo galvā piekļuvi kaut kam svaigam. Lasu par DNS pētījumiem – tika veikts eksperiments- paņemot kāda cilvēka šūnas (DNS) un noliekot atsevišķi pieslēdzot mēraparātiem. Uz cilvēku iedarbojās, izraisot viņā dažādas emocionālas reakcijas, atdalītais DNS turpināja reaģēt līdzi cilvēka emocijām, turklāt absolūti vienlaicīgi un atkārtojot eksperimentu kilometra un 100 kilometru attālumā rezulāts bija tieši tāds pats. Un tagad izlasi citātu:

“Ikdienā lielākā daļa no mums saskaras ar dučiem un reizēm pat simtiem citu cilvēku, un bieži šis kontakts ir fizisks. Ikreiz, kad pieskaramies citam cilvēkam, kaut vai vienkārši sarokojoties, šī cilvēka DNS paliek pie mums ādas šūnu veidā, kas saglabājas uz mūsu ādas pēc pieskāriena. Tajā pašā laikā dažas mūsu šūnas paliek pie otra cilvēka. Vai tas nozīmē, ka paliekam saistīti ar tiem, kuriem pieskaramies, tik ilgi, kamēr DNS šūnās ir dzīva? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša – izrādās, ka šāda saikne pastāv.” /G.Bradens Dievišķā matrice”/

Nākas aizdomāties, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi, vai ne? :) Nav nekāds brīnums, ka tuvinieki jūt viens otra emocijas, saprotas bez vārdiem un jūtas saistīti viens ar otru. Pieskaršanās man vienmēr bijis aktuāls jautājums (droši vien tā ir daudziem introvertajiem), es nevaru būt tuvumā kuram katram, nerunājot nemaz par fizisku kontaktu. Man patīk saprast lietas, atbildēt uz jautājumiem nevis vienkārši pieņemt – tā ir un viss. Tāpēc tik ļoti dievinu Bradena grāmatu, kurā var atrast tik daudz atbildes.

iedvesmas pieturpunkti nr.123 Ak, man ir jauna iemīlēšanās!!! – grāmata, ko atkal gribas turēt zem spilvena :) Gregs Bradens “Dievišķā matrice”. Atkal un atkal jādomā, cik maz mēs pazīstam pasauli, kurā dzīvojam. Kuļamies, ņemamies un tirgojamies ar savām emocijām, bet kas ar to visu notiek aizkulisēs? (citāts: “Pierādīts DNS izmaina vielu, no kā sastāv mūsu pasaule, un ka emocijas maina pašu DNS”) .

“Kad tulks pārtulkoja klostera priekšnieka atbildi, mani pārņēma stipras jūtas. “Jūs nekad neesat redzējuši mūsu lūgšanas”, viņš sacīja, “jo lūgšanu nav iespējams redzēt.” Sakārtodams smago vilnas apmetni zem kājām, klostera priekšnieks turpināja: “Jūs esat redzējuši to, ko mēs darām, lai radītu šo sajūtu savā ķermenī. Lūgšana ir sajūta!”  Cik skaisti, es nodomāju. Un cik vienkārši! Gluži kā to parādījuši 20.gadsimtā veiktie eksperimenti, vielu, no kā sastāv mūsu realitāte, ietekmē cilvēku jūtas un emocijas – tā ir mūsu iekšējā valoda, kas izmaina atomus, elektronus un fotonus ārpasaulē. Tomēr tas attiecas ne tik daudz uz īstajiem vārdiem, ko izrunājam, kā uz sajūtu, ko tie mūsos rada. Emociju valoda runā ar visuma kvantu spēkiem … dievišķā matrice atpazīst sajūtas.” /G.Bradens Dievisķā matrice”/ #meklēt-saprast-zināt-pielietot

iedvesmas pieturpunkti nr.122 Un vēl viens gaismas nesējs :) Maigs, rozīgs un sievišķīgs! Smalkākam interjeram – skaistumkopšanas salonam.

iedvesmas pieturpunkti nr.121 Baltās gaismas vainags. Šogad Adventes čaklumiņš. No viena darba pie otra. Ir priecīgi darīt un ir priecīgi iepriecināt un priecīgi priecāties par citu prieku :) Katram savs veids, kā padarīt pasauli gaišāku!

iedvesmas pieturpunkti nr.120 Varētu it kā teikt, ka šobrīd modē ir eco, taču … man ir sajūta, ka tas “eco” ir pārāk primitīvi tverts – aprobežojas ar papīra maisiņa paņemšanu plastmasas vietā. Patiesais eco ir rēķināties ar visu dzīvo, būt sastāvdaļai no visa nevis sevi nostādīt virs visa (tā bilde zemāk – tik uzskatāmi ilustrē šo domu). Rēķināties ar otru, padomāt, kā tava rīcība vai tieši nerīcība ietekmēs līdzcilvēkus un visu apkārt.

iedvesmas pieturpunkti nr.119 Šogad vainagos man modē apsarmojuši balti vijīgi zari, mēnesēne jeb dālderpuķe (saukta arī par naudiņpuķi) un samts bumbuļos.

iedvesmas pieturpunkti nr.118 Balta gaismas dāvaniņa baltā sirsniņā. Iededz gaismu pats sevī un tad ar sevi izgaismo citus, lai visi iemirdzas! :)

iedvesmas pieturpunkti nr.117 Izšūtie pērļu burti – katrai princesei savs burtiņš. Var spraust pie jostas, cepures, somas, kur vien sirds kāro. Varbūt izrotāt gultiņu.

iedvesmas pieturpunkti nr.116 Baltas dāvanas Adventes laikam. Kad ārā tumšs visas dienas garumā, gaismiņa jāatrod citur :)

iedvesmas pieturpunkti nr.115 Divas pasaules. Viena no viņām ir smalka. Funkcionējoša pati par sevi. Tik trausla un brīnumaina.

Un otra pasaule. Cilvēku. Ar izcilajām cilvēku smadzeņu šūnām. Varbūt cilvēkam pienācis laiks iet būrī?

iedvesmas pieturpunkti Nr.114 Šonakt domāju par pieredzēm. Katra pieredze, katrs notikums mūsu dzīvē ir kā brilles caur kurām turpmāk skatāmies uz pasauli. Lielākas brilles, mazākas brilles, sāpīgās un rozā brilles. Un to visu mēs sakraujam sev uz acīm. Iedomājieties, cik skaidrs katram skats uz dzīvi?!? Vai to pašu var pateikt ar aizkariem – katra pieredze, katrs pārdzīvojums, notikums mums apsēžas uz galvas un aizkarina acīm priekšā aizkarus – cits plānus, skaistus, cits biezos. Un tā mēs skatāmies katrs uz pasauli caur saviem simts aizkariem. Viena no dzīves mākslām ir veidot savu briļļu un aizkaru kolekciju, bet neturēt tos uz acīm. Pieņemt visas pieredzes, bet iemācīties redzēt skaidri, pa īstam nevis caur sāpju, aizvainojumu, dusmu, iedomu prizmu.

iedvesmas pieturpunkti nr.113 Gribu parunāt par enerģiju. Viss turas kopā ar enerģiju. Jebkas fiziskajā pasaulē sastāv no molekulām, atomiem, kas savā starpā turas kopā ar enerģiju. Nu tā galīgi primitīvi izsakoties. Enerģiju var ietekmēt gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā, var destruktīvi sagraut. Kāpēc es to saku? Jo vislaik aizmirstas, ka VISU mēs varam ietekmēt, arī priekšmetus. Doma ir  enerģija. Vārds ir enerģija. Domā savā virtuvē labas domas – tāds būs tavs ēdiens. Strukturē savu apkārtējo enerģijas pasauli pats – tādu, kā gribi justies. Ja turi sevī dusmas, aizvainojumus, bailes  – savas šūnas piepildi ar destruktīvu enerģiju  (Un kāds rezultāts – slimums, protams). Japāņu zinātniekam Emoto ir tādi pētījumi par ūdens atmiņu (ir filma divās daļās  “Ūdens”   un “Ūdens 2. Dzīvā ūdens noslēpums”.) Ūdens struktūra mainās atkarībā no tā, kas skan, vibrē  apkārt. Ja ūdenim saka labo vai skaita tēvreizi – veidojas skaistas struktūras ūdens kristāli, ja lamājas – struktūras nav, ir haoss.  A mēs taču sastāvam no ūdens! Un tas viss nav kaut kas mistisks, nereāls un tālu no mums, tā nav no dzīves atrauta zinātne, tas ir tepat, tas viss ir mūsos, tie esam mēs! Bet vislaik piemirstas! Ieciklējamies savās negācijās un skrienam kā trakas vāveres ritenī, bet apstāties, elpot, piedot nemaz nav tik nereāli. Iztīri savas šūnas no dusmām, pārmetumiem, aizvainojumiem, bailēm, greizsirdības, skaudības utt. un paskaties, kā viss apkārt mainās.  Sajūta, ka viss apkārt tevī klausās un atbalsta tevi, lietas tevi mīl, tava māja ir labas auras pilna un visiem ir VIEGLI būt tev blakus.  Es zinu, ka tas visiem zināms, bet … arī tas ko minūti atpakaļ domāji un ko domāsi minūti vēlāk – ietekmēs tevi, varbūt mani un visu kas tev apkārt. Jā, jā – VISU, visu, visu!  

iedvesmas pieturpunkti nr.112 Lēnā dzīve. Lēna elpa – lēns laiks. Apstāties. Pamanīt. Būt. Tepat. Atrast.

tuvums starp mums. nolasīt no acīm. pat ja acis ciet.  sajust pieskārienu nepieskaroties.  tuvums ir kaut kas lielāks par saskaršanos. Straight to Number One. ja sajusts tāds tuvums, nekad nepietiks ar mazāk.  pieskarties ar elpu.  pieskarties ar domām. pieskarties ar klusumu. pieskarties ar vārdiem. elpot vienu domu. izzust. izšķīst tūkstoš mirkļos. Zīds. Straight to Number One. Varbūt tikai vairāk,

iedvesmas pieturpunkti nr.111 Par lasīšanu. Izlasīju teicienu – Visvairāk mēs mīlam grāmatas, kas atklāj mūsu domas, kuras paši nespējam noformulēt. Tik labs teikums! Tā ir! Tieši to es varu teikt arī par Bariko jaunāko grāmatu Spēle. Tas nav romāns, drīzāk apcerīga eseja par digitālās citpasaules ienākšanu soli pa solim, gandrīz kā vēstures pieraksts. Bariko pats saka tekstā, ka raksta tāpēc, lai pats saprastu un izprastu šīs pasaules pārmaiņas. Man tik noderīgi un galvu sakārtojoši likās – tieši kā kāds manā vietā ir noformulējis domas par šo jautājumu. Lasot Bariko man vienmēr ir sajūta “kā es mīlu šī cilvēka smadzenes, kas var uzburt tādas domas!”, un izrādās tas ir ne tikai par romāniem, bet arī par gandrīz vai tehnisku apcerējumu.

iedvesmas pieturpunkti nr.110 Arī Dāvītim savi sargenģeļi! 2 gadi un arī 2 enģeļi :) Un kurš ir teicis, ka enģeļi nevar būt feju bērni? :)

iedvesmas pieturpunkti nr.109 Sargenģelītis vismīļākai mazajai sirsniņai – Evai! Uz zīda zīmēts, labu domu piedomāts, liekams pie sienas, pie gultiņas :)

iedvesmas pieturpunkti nr.108 Par māju sajūtu. Man patīk piedalīties interjeru radīšanā, varbūt tāpēc ka man ir izteikta iedomu redze, varbūt vienkārši patīk, jo patīk :D Tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir nesterilums, lai nav viss gluds laminātīgs, lai nav tikai stikls un glancēta pārlieka tīrība. Mani uzrunā nobružātība, kaut kas no dabīga materiāla telpā, varbūt pat neapstrādāta materiāla. Tas piedod videi dzīvību. Mūsdienu standarta laminātpārbāztās telpas ir beigtas kā standarta vienādas atvilknītes. Par šo tēmu ir smuks stāstiņš par dārznieku, kurš taisīja dzenbudisma dārzu un pabeidzis gāja pie skolotāja, prasīt, vai labs. Skolotājs atbildēja, ka dārzs ir skaists, bet nedzīvs, tur nav nevienas sausas lapas, dārzs ir sterils, tik sakops, tik tīrs, bet tas nav īsts. Dārznieks izkaisīja jaunajā dārzā sausas lapas, kurās tūlīt sāka spēlēties vējš un dārzs atdzīvojās, un skolotājs teica – tagad ir perfekti. Tieši kā dzīvē, kā visur – ir vienādi vajadzīgs melnais un baltais, vienādi vajadzīgs prieks un skumjas, un tikai tā ir īsta dzīve, īstais dārzs, īstais cilvēks, kad viss tiek pieņemts vienādi. Arī garša taču ir skāba, rūgta, sāļa un tikai viena salda, kurš gan gribētu visu laiku tikai saldo garšu? Arī telpā vajag savu skābo un rūgto garšu, lai viens materiāls spēlējas ar otru, izceļ vai atpūtina acis.

iedvesmas pieturpunkti nr.107 Kad sestdienas rītā tiek nolemts pabraukt pēc kaķu zālītes, ko ielikt puķpodos uz palodzes, lai pūkainā mīlestība var uzgrauzt, kad sagribas, brauciens var izvērsties visai garš. Jo, pirmkārt, īpašai sirsniņai jau neņemsi kuru katru zālīti :D un, otrkārt, pasaule atkal ir saplaukusi. Mana sirds kā traka met prieka kūleņus, redzot pasakaino baltumu kokos. Braucot Engures virzienā, katrā ciemā dārzos baltas un rozīgas ziedu segas saklātas kokos. Un man iekšpusē viss pielīst ar starojošu prieku, ar dziļu pasaules pilnības sajūtu. Liekas Tu pats esi zieds un pats esi pavasaris, pats esi mīlestība. Un Engures ceptie sīpolu gredzeni, Roja, un jāskatās vecā Ģipkas baznīca un aizvējš Kolkasraga iekšpusē, saldējums Dundagā un kaķu zāle sarakta Pūrē :D

iedvesmas pieturpunkti nr.106 Klusumā zaudēju Tevi, troksnī zūdu es pats – tie vārdi par mani. Mēdzu nepamanīt, ka nerunāju, un man ir labi. Bet es pierakstu dažreiz. Šo to. Kādu laiciņu neliek mieru doma, kāpēc jāpieraksta publiski. Viena no atbildēm ir – pierakstot domas, nākas notīrīt kodolu no aplipušajām drazām, tas sakārto prātu, atmudžina domu haosu, noformulē domu pašai sev.

iedvesmas pieturpunkti nr.105 Apstājies laiks. Gadu atpakaļ vai divus rakstīju par ātrvilciena laiku, par to, ka viss paiet skriešanā, neredzot smalko pasauli tepat blakus (https://www.ievaszids.lv/2018/03/atrais-laiks/) Un tagad šķiet tas ir noticis – lai kādu iemeslu dēļ – pasaulē ienākušais vīruss ir ieslēdzis tādu kā pauzīti. Cilvēki neskrien, pierimis nepārtrauktais pirkšanas trakums un dažs aizdomājas, cik mirklīgs te ir viss un mēs. Ja nevar iet uz ārpusi, jāiet uz iekšpusi. Cilvēki uzelpo, pamana cits citu un viens otru. Samīļo sunčukus un savus brīnišķīgos kaķus :) Cilvēki iet mežā nevis uz veikalu. Lasa grāmatas. (Varu ieteikt kādu grāmatu, ja vajag Tev!) Viss paliek klusāks, cilvēcīgāks un tīrāks, pat Venēcijas kanāli kļuvuši dzidri, tas pats notiek ar mums – klusumā mēs dzidrināmies.

iedvesmas pieturpunkti nr.105 Pienācis laiks kaut ko pateikt par grāmatām – pēdējā laika iedvesmotājām. Un tas jāraksta boldā, jo tiešām ļoti palīdzīgas, izcilas grāmatas, perfekti atbilstošas pašreizējai man. Trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par Tibetu. Ivanauskaite ieleca manu autoru pulciņā jau kaut kad deviņdesmitajos gados ar savu romānu Ragana un lietus, bet līdz šim tikai pie romāniem arī turējos. Tibetas sērija ir vairāk dokumentāli pieraksti kā dienasgrāmata. Ar Ivanauskaiti man ir sajūta, ka viņa varētu būt mana draudzene, kaut kas tik tuvs, saprotams. Citāts no grāmatas “Zaudētā Apsolītā zeme”: “Cik vien sevi atceros, visu laiku esmu dzīvojusi grūti nosakāmu ilgu mocīta. Šo uzbudināto, melanholisko, pat smeldzošo stāvokli daudzreiz nemaz nevarētu nosaukt par ilgošanos. Es pinos, ar grūtībām varēju izraudzīties un kļūdījos, izvēlēdamās šo ilgu objektu – draugus, mīļotos, vietas, stāvokļus, pieredzi un jūtas. Reizēm mēdzu nodomāt, ka ilgojos pēc nāves. Ka dedzīgi vēlos izzust. Pilnīgi pašiznīcināties. Vairs nebūt. Vai arī būt, tikai – NE ŠEIT un NE TAGAD. Slāpes pēc nebūtības palēnām izvērtās par drudžainu un droši vien aplam neprasmīgu dieva meklēšanu. Debesis bija mēmas, klusēja arī Dievs, mani neapmeklēja ne metafiziski pieredzējumi, ne brīnumainas vīzijas, ne pravietiski sapņi, ne pati pieticīgākā, taču no augšienes raidīta labvēlība. Turpretim ilgošanās bija augusi augumā. Reizēm šķita, ka ilgas vairs nav izturamas…” Šis citāts ir precīzs manu sajūtu atspoguļojums ilgus ilgus gadus. Ivanauskaite atrod savu ilgu piepildījumu, tāpat kā es saprotu, kur jāiet man. Mans stāsts nav ne par Tibetu, ne Indiju, bet šīs sajūtas, šie meklējumi ir tik tuvi savā būtībā. Ceturtā ir Gandija grāmata – autobiogrāfija “Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību”. Mani fascinē šie meklējumi un kā tie aprakstīti. Es nemeklēju Indiju, nemeklēju Tibetu, man tāda vieta ir sevī. Šie abi grāmatu autori mani ārkārtīgi iedvesmo, jo gājuši cauri tādiem pat meklējumiem sevī, neskatoties uz reliģijām un citām atšķirībām. Kad lēnām kā plaukstošas puķes sāk atvērties atbildes, ir labi būt ŠEIT un TAGAD.

iedvesmas pieturpunkti nr.104 Roma – dzimšan’sdienā. Kā lielpilsētu nemīlētāja bažīgi gaidīju tikšanos ar Romu, un … Roma ir brīnišķīga! Tik pazīstama, tik tuva, tik savējā, jutos daudz daudz tuvāk kā ar Rīgu. Iespējams, februāris – netūristu laiks ir ļoti piemērots romdarīšanai. Saule lutināja, kafejnīcu āra tersases darbojās un strūklakas čaloja burtiski uz katra stūra. Izejot no lidostas milzīgi mazo putnu bari čivināja man dzimšanasdienas dziesmas. Un es kusu mīlestībā pret Romu ar katru tur pavadīto mirkli aizvien vairāk. Rītagaismas spožumā Vatikāna strūklakas, pusnaktī pilnmēness izgaismots Panteons, baznīcu zvani un apaļie kupoli. Un ēdiens … piedodiet par šo siekalaino sajūsmināšanos, bet citādi nevaru uzrakstīt. Dzimšansdienasvakariņas un īstā krāsnī ceptas smaržīgas picas un kapučīno pēc kura ilgošos vislaik. Ar divām dienām par maz. Visi ceļi ved uz Romu! P.s. Ā un vēl – Romā ir ļoti “romīgi” :D nav iespējams noraksturot, piemēram, ēkas – jo vislaik gribas teikt “tas ir tik romīgs” (jauns īpašības vārds) :)

iedvesmas pieturpunkti nr.103 Miers. Mācos prāta mieru. Tikt vaļā no “overthinking” – domu karuseļiem, kas simtiem reizē griežas nekontrolējamos virzienos.

Tilla svārki mākoņu krāsā ir mana 2019.gada zīme. 2019 man ir ceļš, iešana pie sevis sevī. Nav vairs vajadzība izmisīgi kaut kur braukt, nav obligāta vajadzība pēc cilvēka, cilvēkiem blakus, nav vajadzība kādam kaut ko pieprasīt. Mākoņu tills un miglas zīds, tik viegli, viegli, viegli! Starp brutālo materiālo pasauli ir vēl cita. Ēteriska inteliģence ar vieglu ziedu smaržu.  

iedvesmas pieturpunkti nr.102 Kā katru gadu man jāizpriecājas arī ar dāvanu saiņošanu. Šogad nav rakstīti vārdi, bet vārdu vietā bildes. Pašdarītas dāvanas pašdarītā saiņojumā :)

iedvesmas pieturpunkti nr.101 Mana jaunākā aizraušanās – pērles :) Tāpēc visiem maniem tuviņākajiem nācās dāvanās saņemt šo to sapērļotu. Meitenēm – rokassprādzes, puikām atslēgu piekariņi ar iniciāli. Katra pērlīte – pilna mīlestības.

iedvesmas pieturpunkti nr.100 Tumsu vajag izgaismot. Šoreiz drusku neparastākas gaismiņas – pudeļu lampiņas. Katra pudele ar bildēm un uzrakstiem – katram citāda. Led lampiņas ar bateriju korķī.

iedvesmas pieturpunkti nr.99 “A flower blossoms for its own joy.” ― Oscar Wilde

Mana dvēsele runā puķēs. Ziedi ir zemes mūzika no zemes lūpām bez skaņas …

iedvesmas pieturpunkti nr.98 Eko stila dāvanas ar īpašo sajūtu katram :)

iedvesmas pieturpunkti nr.97 Dabūju dāvanu, kam tāds pats uzraksts kā manam galdam! Tagad varu saģerbties komplektā galdam :D Un firmas zīmei otrā pusē Vailda citāts! Visīstākais iedvesmas pieturpunkts!!! ♥ #fallinlove

Dāvana vēl vienai mazai princesei – sapņu riņķis Mikaelai. Katrai mazai meitenītei vajag savu sargenģelīti. Sapņu bumbuļi piepildīs vēlēšanās, bet enģelīts sargās :) Vienmēr ♥

iedvesmas pieturpunkti nr.96 Sajūsminos, kad kādam no maniem mīļautoriem ir jauna grāmata. Bariko ir pirmajā vietā joprojām. Bariko es varu lasīt un lasīt, ēst viņa tekstu nekad nepārēdoties. Tā izvēlēti vārdi, tā savīti teikumi, tik pārsteidzošas domas. Neviens autors pasaulē nelīdzinās Bariko īpašai valodai. Viņš raksta tik piemēroti kaut kādai manai dziļākai iekšpusei, ka teksts burtiski ieslīd manī tik saprotams, tik precīzs, ka sit pa smadzenēm kā vārdu orgasms.

…“Un viņa vienmēr ir teikusi visu ko gudru arī par cilvēkiem, kuri dzīvo, reizēm arī par to, kā dzīvojam mēs. Varbūt es cerēju, ka viņa tagad no jauna atšķirs pasaules karti un parādīs, kur es esmu, – zināju, ka viņas žestos tādā gadījumā būtu gana daudz skaistuma, jo visā, ko viņa darīja, skaistums bija nenovēršams. Tieši tāpēc es viņai atbildēju, kad viņa man atrakstīja, piepeši uzradusies no neesamības, kurā bija pagaisusi”… /citāts no A.Bariko “Jaunā līgava” …

iedvesmas pieturpunkti nr.95 Evas sapņu riņķis! Dāvana mazajai sirsniņai :) Kad paberzē rozā bumbulīšus un uzpūš rozā spalviņām – piepildās sapņi un vēlēšanās, bet baltie un pelēkie bumbuļi aiznes visas nedienas un sāpītes – uzpūš pūciņām un visas sāpītes aizlido prom!

Iedvesmas pieturpunkti nr.94    WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS. (Kur fokusējies, tur plūst tava enerģija).  Pēdējā laikā lasītās grāmatas liek domāt aizvien vairāk par šo teikumu. (Pašlaik lasu R.D.Hamiltons  “Vai dzīve ir iepriekš izplānota?”. Ļoti saprotami un vienkārši uzrakstīta).  It kā labi zināma doma, bet ikdienā aizmirstas. Tu pievelc visu par ko domā. Tu pievelc visu – gan to, ko gribi, gan to, ko negribi. Ja domā par uzvaru – tava enerģija plūst uz uzvaru, ja domā par ienaidnieku – tava enerģija aiziet pie ienaidnieka. Ja domā par savu slimību – tu dod tai spēku. Par to, ko domā – to pievelc, tam dod savu spēku. Uz ko  ieslēgsi savu starmeti, ko izgaismosi savā domu fokusā – tam atdosi savu enerģiju. Ieslēgsi šaubas – dosi spēku šaubām. Tavs fokuss ir kā bateriju uzlāde tam, uz ko fokusējas.  Man dažreiz (gandrīz vienmēr :D) ir ļoti grūti atslēgt galvā iepinušās domas. Man vienmēr ir atvērušies kaudzēm folderīši uz ekrāna un visos es rakņājos reizē un tad brīnos, ka man sāp galva :D Tagad mēģinu ieviest uz ekrāna lielāku kārtību, aizvērt šaubu folderīšus, aizvērt tos, kas vienkārši tur virinās, aizvērt visu lieko un izgaismot tieši to, ko gribu.

iedvesmas pieturpunkti nr.93 Manam galdam ir ko teikt par dzīvi :)

iedvesmas pieturaspunkti nr.92 Galdiņš grib un ņem un pārvēršas :D Ļoti gribēju savā mājas dzīvē ieviest apaļo galdu – baltu, vecinātu. Nekas piemērots neatradās, tāpēc nācās pastrādāt pie galda pārvērtībām. Arī krēsli, katrs citāds ar savu vārdu un raksturu, pārvērtās un pieskaņojās manas mājas sajūtai. Galds arī apuzrakstojās (skat.nakamajā ierakstā :))

iedvesmas pieturpunkti nr.91 Jau pagājušā vasarā gribēju izmēģināt SUP, sanāca tikai šogad un septembrī, bet neticami skaistā vakarā – silts, ezers mierīgs spogulis, saulriets, dzērves otrā krastā, klusums, neviena cilvēka. Uz sup dēļa tu slīdi pa ūdens virsmu bez skaņas un tik ļoti iederies apkārtējā mierā.

Uz ūdens izskalotā koka tapis uzrakstiņš Alpaku sala. Tā ir vieta Latgalē, Bebrenē – alpaku audzētava. Ja gribas vienā reizē redzēt kaut ko gan skaistu, gan mīļu, gan interesantu – tad jābrauc uz Alpaku salu! /https://www.alpakusala.com/

iedvesmas pieturpunkti nr.90 Ticiet vai nē – bet arī ēdiens iedvesmo! Šobrīd ir vīģu sezona, kad pat parastā veikalā var nopirkt super-vīģes! Tik garšīgi!

iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?

“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”

“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”

“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”

iedvesmas pieturpunkti nr.88 Multimediju mākslas izstāde “Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim” – šodien biju. Tā nav izstāde parastā nozīmē, te māksla peld telpā. Uz sienām, uz grīdas mākslas darbi kustās, sadalās, slīd virsū un sašķīst gabalos. Sirreāla un kaleidoskopiska sajūta. Perfekti piemeklēta mūzika. Gandrīz apskaužu tos, kas šo visu dabūja gatavu. Tas ir tik interesanti! Brīžiem mākslas darbs sadalās slāņos, brīžiem konkrētas detaļas izgriežas un kustas, un ņirb, un slīd un dejo visapkārt.

Info: 16 visnozīmīgāko modernisma pārstāvju – Kloda Monē, Edgara Degā, Pola Gogēna, Anrī Ruso, Anrī de Tulūza-Lotreka, Gustava Klimta, Pola Sinjaka, Pīta Mondriāna, Amedeo Modiljāni, Vinsenta van Goga, Pjēra Ogista Renuāra, Huana Grīsa, Paula Klē, Franča Marka, Vasilija Kandinska un Kazimira Maļeviča – darbus. Kopā  parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.

iedvesmas pieturpunkti nr.87 Krāsu sajūtas. Katrai vietai ir sava krāsa. Vienmēr, kad kaut kur aizbraucu, man patīk vietai iedalīt krāsu, kādu galveno nokrāsu. Grieķija ir balta, Sicīlija ir citrondzeltena, Spānija ir okers, bet Indonēzijā vienkārši  kāds uzgriezis visām krāsām spilgtumu.  Ēģiptē tieši otrādi – pat tur kur ir nedaudz zaļuma arī tas ir putekļains un nespilgts.  Latvijai būtu jādod leknas zāles zaļais, bet tas nav man mīļš. Tas ir zaļums, kas rodas pēc lietus un tam nevajag karstu sauli. Man tuvāks ir saulē kalstošais, smaržīgais. Pilnīgi cita krāsu pasaule ir zem ūdens, man pat liekas, ka tur vēl vairāk nokrāsu kā uz zemes. Pat tad, kad ieber oļus stikla ūdens pudelē, tie no vienādi pelēkiem katrs pārvēršas savā spilgtumā un nokrāsā. Es nevaru iedot krāsu Amerikai –  pārāk dažāda, tur jādod krāsas pa štatiem. Arī par Itāliju neesmu vēl ar sevi nolēmusi – kādu krāsu dot. Bet Itālijai esmu iedalījusi simbolu – ciprese. Ja redzu dabiņu ar cipresēm, man gribas no prieka lēkāt, tāpat kā ar lavandām.