Iedvesmas pieturpunkti nr.94WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS. (Kur fokusējies, tur plūst tava enerģija). Pēdējā laikā lasītās grāmatas liek domāt aizvien vairāk par šo teikumu. (Pašlaik lasu R.D.Hamiltons “Vai dzīve ir iepriekš izplānota?”. Ļoti saprotami un vienkārši uzrakstīta). It kā labi zināma doma, bet ikdienā aizmirstas. Tu pievelc visu par ko domā. Tu pievelc visu – gan to, ko gribi, gan to, ko negribi. Ja domā par uzvaru – tava enerģija plūst uz uzvaru, ja domā par ienaidnieku – tava enerģija aiziet pie ienaidnieka. Ja domā par savu slimību – tu dod tai spēku. Par to, ko domā – to pievelc, tam dod savu spēku. Uz ko ieslēgsi savu starmeti, ko izgaismosi savā domu fokusā – tam atdosi savu enerģiju. Ieslēgsi šaubas – dosi spēku šaubām. Tavs fokuss ir kā bateriju uzlāde tam, uz ko fokusējas. Man dažreiz (gandrīz vienmēr :D) ir ļoti grūti atslēgt galvā iepinušās domas. Man vienmēr ir atvērušies kaudzēm folderīši uz ekrāna un visos es rakņājos reizē un tad brīnos, ka man sāp galva :D Tagad mēģinu ieviest uz ekrāna lielāku kārtību, aizvērt šaubu folderīšus, aizvērt tos, kas vienkārši tur virinās, aizvērt visu lieko un izgaismot tieši to, ko gribu.
iedvesmas pieturaspunkti nr.92 Galdiņš grib un ņem un pārvēršas :D Ļoti gribēju savā mājas dzīvē ieviest apaļo galdu – baltu, vecinātu. Nekas piemērots neatradās, tāpēc nācās pastrādāt pie galda pārvērtībām. Arī krēsli, katrs citāds ar savu vārdu un raksturu, pārvērtās un pieskaņojās manas mājas sajūtai. Galds arī apuzrakstojās (skat.nakamajā ierakstā :))
iedvesmas pieturpunkti nr.91 Jau pagājušā vasarā gribēju izmēģināt SUP, sanāca tikai šogad un septembrī, bet neticami skaistā vakarā – silts, ezers mierīgs spogulis, saulriets, dzērves otrā krastā, klusums, neviena cilvēka. Uz sup dēļa tu slīdi pa ūdens virsmu bez skaņas un tik ļoti iederies apkārtējā mierā.
Uz ūdens izskalotā koka tapis uzrakstiņš Alpaku sala. Tā ir vieta Latgalē, Bebrenē – alpaku audzētava. Ja gribas vienā reizē redzēt kaut ko gan skaistu, gan mīļu, gan interesantu – tad jābrauc uz Alpaku salu! /https://www.alpakusala.com/
iedvesmas pieturpunkti nr.90 Ticiet vai nē – bet arī ēdiens iedvesmo! Šobrīd ir vīģu sezona, kad pat parastā veikalā var nopirkt super-vīģes! Tik garšīgi!
iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?
“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”
“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”
“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”
iedvesmas pieturpunkti nr.88 Multimediju mākslas izstāde “Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim” – šodien biju. Tā nav izstāde parastā nozīmē, te māksla peld telpā. Uz sienām, uz grīdas mākslas darbi kustās, sadalās, slīd virsū un sašķīst gabalos. Sirreāla un kaleidoskopiska sajūta. Perfekti piemeklēta mūzika. Gandrīz apskaužu tos, kas šo visu dabūja gatavu. Tas ir tik interesanti! Brīžiem mākslas darbs sadalās slāņos, brīžiem konkrētas detaļas izgriežas un kustas, un ņirb, un slīd un dejo visapkārt.
Info: 16 visnozīmīgāko modernisma pārstāvju – Kloda Monē, Edgara Degā, Pola Gogēna, Anrī Ruso, Anrī de Tulūza-Lotreka, Gustava Klimta, Pola Sinjaka, Pīta Mondriāna, Amedeo Modiljāni, Vinsenta van Goga, Pjēra Ogista Renuāra, Huana Grīsa, Paula Klē, Franča Marka, Vasilija Kandinska un Kazimira Maļeviča – darbus. Kopā parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.
iedvesmas pieturpunkti nr.87 Krāsu sajūtas. Katrai vietai ir sava krāsa. Vienmēr, kad kaut kur aizbraucu, man patīk vietai iedalīt krāsu, kādu galveno nokrāsu. Grieķija ir balta, Sicīlija ir citrondzeltena, Spānija ir okers, bet Indonēzijā vienkārši kāds uzgriezis visām krāsām spilgtumu. Ēģiptē tieši otrādi – pat tur kur ir nedaudz zaļuma arī tas ir putekļains un nespilgts. Latvijai būtu jādod leknas zāles zaļais, bet tas nav man mīļš. Tas ir zaļums, kas rodas pēc lietus un tam nevajag karstu sauli. Man tuvāks ir saulē kalstošais, smaržīgais. Pilnīgi cita krāsu pasaule ir zem ūdens, man pat liekas, ka tur vēl vairāk nokrāsu kā uz zemes. Pat tad, kad ieber oļus stikla ūdens pudelē, tie no vienādi pelēkiem katrs pārvēršas savā spilgtumā un nokrāsā. Es nevaru iedot krāsu Amerikai – pārāk dažāda, tur jādod krāsas pa štatiem. Arī par Itāliju neesmu vēl ar sevi nolēmusi – kādu krāsu dot. Bet Itālijai esmu iedalījusi simbolu – ciprese. Ja redzu dabiņu ar cipresēm, man gribas no prieka lēkāt, tāpat kā ar lavandām.
iedvesmas pieturpunkti nr.85 Šodien bija lavandu svētki LillasLavender Vidzemē. Gribas sabučot tos cilvēkus, kas dara tik lielu darbu citu priekam, savam droši vien arī :) Skaisti! Ļoti ļoti skaisti! Gribas ziedēt līdzi! ♥
iedvesmas pieturpunkti nr.84 lai interesantāk dzīvot un rokām nav garlaicīgi, vajag izdomāt kaut ko jaunu. Mans jaunums – ledusskapja magnēti no ūdens izskalotā koka. Tāpat kā sienas uzrakstu dēlīšiem – katrs eksemplārs ir vienīgais visā pasaulē DABAS roku sastrādāts. Tiem, kas nemīl plastmasu un nedabīgos materiālus. EKO wild style!
Ja Tev ir kāds savs īpaši mīļš koks vai materiāls, saki – varam mēģināt pārvērst to par kaut ko īpašu! :)
iedvesmas pieturpunkti nr.82 Kā tipiskai tantītei man patīk iedvesmojošie uzraksti :) Šis ir viens no mīļākajiem “Lūdzu nebarot bailes”, angliski izskatās smukāk, jo divi f – f, lieliska ceļazīme.
Man vislaik par to jādomā. Tāpēc pierakstīšu. Varbūt neurķēsies tik daudz pa galvu šī doma tad. Lielākais vairums cilvēku nepazīst paši sevi. Mani ieskaitot. Burtiski. It kā aiz rīkles gala būtu melnais caurums. Daļa vismaz teorētiski zina, kam tur būtu jābūt, bet liela daļa nezin neko un nav ne mazākās nojausmas, kā tur iekšā viss darbojas. Bet tie esam mēs. It kā plānā āda būtu kaut kāds milzīgs aizsargmūris, aiz kura mums nekas nav jāredz un jāzin. Paskaties uz sevi! Tu zini, kas darās aiz tavas milimetru biezās ādas? Ķermenis ir kā mašīna, kas iedots lietošanai uz šo dzīvi. Mašīna jākopj un jālej pareiza degviela, tad var lietot ilgi. Ja lej lētāko „soļarku”, motoriņš – „kaput”. Pārāk bieži mēs uzfrišinam savas fasādes, bet kas iekšā darās? It kā tie nebūtu mēs. It kā par to mēs nebūtu atbildīgi. Tā kā strausi. Neredzu, tātad nekā nav. Un par to, kas darās „ķirbī”? Kā viens gudrs izteicās – cilvēki smadzenēm pārķemmē pāri matus. Smadzenes arī ir mašīna. Kas jākopj. Jāapgreido ar informāciju, citādi nepavilks jaunas programmas. Jākustina, lai neierūsē. Neapgreidotas smadzenes domās tikai par spīdīgu korpusiņu. Vai nedomās vispār. Bet iekšiņa?!? Nav nekā grūtāka un jēgpilnāka kā iepazīt pašam sevi. Kāpēc tu domā to, ko tu domā? Kā atrast īstās atbildes nepazaudējoties prāta uzburtajās ilūzijās? Prāts atradīs attaisnojumu jebkam – par aukstu, par vecu, nav laika, tikai šo vienu reizīti vēl pa vecam un tad gan, utt līdz bezgalībai. Prātam ir simts un viens aizkars, ko aizlikt priekšā saprātam. Un tu iepinies skaistajos, patiešām skaistajos, bet maldinošajos aizkaros, sapinies un tur arī paliec. Biedējoši ir no visa atbrīvoties. Un vilinoši. Redzēt sevi un pasauli skaidri nevis caur aizkariem.
iedvesmas pieturpunkti nr.80 “Svaiga gaļa kritikai” LMA (Mākslas akadēmijas) izstāžu praksē jauns formāts – pirmais LMA mākslas festivāls, kurā plašāka publika pirmo reizi vienuviet var iepazīties ar visu apakšnozaru bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem, aptuveni 160 jauno mākslinieku radošā procesa rezultātiem. Bioloģijas fakultātes ēka nodota mākslas rīcībā, visos četros stāvos telpās un koridoros iemājojuši mākslas darbi, var staigāt kā nebeidzamā ekskursijā. Līdz 28.ajam jūnijam! IESAKU!
Mans favorītdarbs pieder Katrīnai Leitēnai (teksilmāksla). Tik ļoti iespaidoja, ka gāju skatīties vairākas reizes. Autores subjektīvās asociācijas par cilvēka jūtām un emocijām vientulības, vienatnes un mīlestības brīžos. Izšūts ar roku! IZŠŪTS! Izcili!
iedvesmas pieturpunkti nr.79 Kinoteātris “Splendid Palace” – uz lielā ekrāna unikāls dokumentāls kinoprojekts – “Art & Mind”. Māksla un zemapziņa. Šodien noskatījos. Jau sen man jādomā par to, kur rodas viss dīvainais, radošais, sirreālais. Viena lieta ir attēlot ainavas vai klusās dabas, vai portretus, bet kur rodas sirreālisma tēli? Vai uzgleznot precīzu dabu ir radoša māksla vai drīzāk fotogrāfija? Vai uzgleznot nepieredzēto, pārsteidzošo, nerealitātē balstīto ir lielāka māksla vai tas ir neprāts? Tas pats attiecas uz literatūru arī. Vai katram zemapziņa ir pilna ar mistisko un mākslinieki ir tie, kas var piekļūt un izvilkt dienas gaismā katrs savā veidā? Vai vispār ir zemapziņa? Vai tā ir iepriekšējo dzīvju pieredze? Kur mēs izrokam to, kas darās mūsu galvās? Jo normālāks tu esi, jo mazāk spējīgs radīt, mazāk spējīgs būt radošs, mazāk spējīgs iziet ārpus kastes robežām. Bet tikai ārpus rāmja var ieelpot tik dziļi, lai paskatītos “tur iekšā”.
iedvesmas pieturpunkti nr.78 Splita. Otra lielākā pilsēta Horvātijā. Ar akmens namiņu vecpilsētu Varoš un ciedriem apaugušo kalnu Marjan. Biju pārsteigta par garšīgajiem ēdieniem, par īstās krāsnīs ceptām picām. Otrs pārsteigums – salīdzinoši viegli saprotamā sabiedriskā transporta sistēma. Lidostas autobuss ir gandrīz blakus izejai un biļete maksā 30 kunas, pilsētā autoosta ir blakus prāmju piestātnei. Vienīgi jāņem vērā, ka autobuss – ja ir pilns – tas mierīgi var aizbraukt pirms laika (tas svarīgi ceļā uz lidostu – labāk ierasties laicīgi). Horvātu valoda uz ielas brīžiem izklausījās kā latviešu, ļoti daudz arī krievu valodai līdzīgu vārdu. Horvātu valodā “paldies” – “hvala vam”.
iedvesmas pieturpunkti nr.77 Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1, Rīga) pašlaik skatāma Daces Lielās izstāde “Gleznas”. Gleznas ar dabu. Viena no manām pašām pašām mīļākajām gleznotājām, iedvesmotājām. Par savu izstādi saka:”Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli…” Iesaku.
iedvesmas pieturpunkti nr.76 31.maija vakarā – noskaņu un sajūtu pasākums „Rododendru nakts rapsodija”. Neticams skaistums, akustiskā mūzika, gaismas, smaržas! Vēl joprojām dzīvoju sajūtā, ka visa iekšiņa piepildīta ziediem, plaušas pilnas ziedu smaržas un šķiet pat asinis pārvērtušās ziedos. Tāds krāsu un smaržu mutulis, kas saviļņo visu iekšpusi līdz pirkstu galiem! Neaprakstāmi!
Info: LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava “Babīte”. Audzētava atrodas priežu mežā, netālu no Rīgas, Babītes pagasta Spilvē. Tās platība ir 11,8 hektāri. Šī ir vienīgā specializētā rododendru audzētava Baltijas valstīs. Darba laiks – rododendru ziedēšanas īsais brīdis maijā un jūnija sākumā, katru gadu šajā laikā tur paviesojas ap 25 000 cilvēku. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.75 Te būs stāsts par vēl vienu manu mīlestību – lavandu! Lavandas smarža ir sirds mājas. Tieši tik vienkārši. Lavandas smaržā ir miers, mājīgs un pārpasaulīgs miers, kurš apskauj, ietin sevī un piebremzē skrienošās domas. Lavandas krāsas pelēkvioletā noskaņa atpūtina acis no kņadas. Hvar sala Horvātijā ir viena no lavandas top audzētājiem – 8% pasaules lavandas ēteriskās eļļas nāk no Hvar. Sala ir brīnišķīga, maza, šaura – uzbraucot kalnos – uz abām pusēm var redzēt jūru un visapkārt kalnu nogāzēs – lavanda. Jābrauc ar kabrioletu, jo gaiss ir tik smaržīgs, ka grēks palaist garām kaut vienu smaržas pilno ieelpu.
Info: No Splitas uz Hvar var nokļūt ar prāmi stundas laikā, biļete turpatpakaļ maksā 200 kunas (1 eur ~ 7,5 kunas). Hvar salā ir divas piestātnes divās lielākajās pilsētiņās Hvar un Stargorod. Pārējās apdzīvotās vietas Hvar salā ir mazi ciematiņi. Cilvēkiem, kas nemīl burzmu un lielpilsētas, bet sajūsminās par dabu, tā ir īstā vieta. Salas vidū kalnos ir lielisks ģimenes krodziņš Konoba Levanda (adrese: Vordušće 1, 21450, Velo Grablje,Hvar, Horvātija) ar ļoti ļoti garšīgu ēdienu! Vārds “konoba” horvātu valodā nozīmē – krodziņš.
iedvesmas pieturpunkti nr.74 Līgai. Uzraksts tiek piemeklēts katram. Ar īpaši viņam domātu vēstījumu. “Pieņem to, kas ir. Laid prom to, kas bijis. Tici tam, kas būs.” Katrs darbs ir labu domu sakodēts :)
iedvesmas pieturpunkti nr.71 Ļoti patika lekcijā dzirdētā doma par apģērbu. Vīriešiem drēbes ir tikai kaut kādas praktiskas lupatas, bet sievietēm drēbes ir EMOCIJAS, SAJŪTAS. Tāpēc sieviete pirms iziešanas var ģērbties un pārģērbties un vēlreiz pārģērbties, jo jātrāpa īstajā sajūtā. Ja uzvelk nepareizo emociju, var tiešā nozīmē sabojāt dienu, sabojāt pasākumu, attiecības – tikai tāpēc, ka nav harmonijas savā iekšējā jušanā. Sievietei viss ir emocijas un sajūtas. Tāpēc vajag pareizo somu, pareizo nagu laku, matu krāsu utt. :)
iedvesmas pieturpukti nr.70 Tieši pašlaik ir magnoliju ziedēšanas laiks. Vakar gāju gar Operu – tur viena tāda zied! Pasaka! Magnolijas ir lieli koki, kas zied milzīgiem, bet ļoti trausliem izsmalcinātiem ziediem. Agrāk diezgan daudz tādus zīmēju apgleznojot zīdu!
iedvesmas pieturpunkti nr.68 Jau bērnībā mani sajūsmināja vizbulītes! Sniegpulksteņi un krokosi ir skaisti, bet vizbulītes vienmēr liekas īpašākas, nezinu kāpēc. Bērnībā braucām lasīt pie Skrīveriem Vizbuļu nogāzē, toreiz likās, ka jāsaplūc viss prieks un jāpaņem līdzi, cik daudz vien var. Tagad vairs nenoplūcu nevienu, tikai katru gadu ir jānofotogrāfē un sajūsmā jāpaskraida starp ziediem. Vizbuļu zilais ir īpašs!
Mani fascinē puķu vidiņi. Paskaties vizbulītē, redzi – cik daudz smalkuma! Tā ir vesela pasaule, kas ir pasakaini skaista, bet kuru parasti neredzam!
iedvesmas pieturpunkti nr.67 Jau daudzus gadus uz sienas man rakstīts par laimi. Laime nav tas, kas tu esi vai kas tev pieder, bet tas, ko tu par to domā. Šodien izlasīju vēl precīzāku: “LAIME IR IZVĒLE nevis galamērķis. Nekas tevi nedarīs laimīgu, kamēr neizvēlēsies BŪT laimīgs. Neviens cilvēks no malas nedarīs tevi laimīgu. Laime nenāks pie tevis. Tā var nākt tikai NO TEVIS paša!”
iedvesmas pieturpunkti nr.66 Pie manis ir pašas pašas skaistākās puķes pasaulē! Nevaru acis atraut – tik brīnišķīgas! Nekad nebeigšu brīnīties par pārsteidzošo skaistumu pasaulē! #skaistais-ir-tepat-blakus
iedvesmas pieturpunkti nr.65 Exhibition | The Water Lilies by Monet (2019) – THE MAGIC OF WATER AND LIGHT
Dokumentāla filma – izstāde. Pirmo reiz biju tādā pasākumā kinoteātrī. Filma “Monē Ūdensrozes: Ūdens un gaismas maģija” stāsta par pašu Klodu Monē, kā un kāpēc viņš gleznoja, parāda vietas, kur tapuši lielie mākslasdarbi. Visvairāk, protams, puķu un ūdens pārpilnais Živernī dārzs. Ļoti uzrunājoši ir redzēt dabā glezonšanas vietu un nākamā filmas kadrā to pašu gleznā Orsē, Oranžērijas vai Marmotāna muzejā. Monē ir impersionisma aizsācējs un arī pats vārds “impersionisms” radies no Monē gleznas ar nosaukumu “Impersija. Saullēkts.”
iedvesmas pieturpunkti nr.64 Pieskarties ūdens samīļotam kokam vienmēr ir iedvesmojoši! Ūdens saglauda koku līdz aiztikt-ļoti-patīkamam gludumam, tāpēc man patīk taisīt šos uzrakstus! Tas nav darbs – tas ir PRIEKS!
iedvesmas pieturpunkti nr.63 Robina Kellija grāmata “Hologrāfiskais cilvēks” – vēl viena mīļākā grāmata. Varētu pat teikt man ir divi grāmatu topi: 1) grāmatas sirdij 2) grāmatas prātam. Kellija grāmata ir otrajā topā pirmajā vietā pašlaik (šis tops ir ļoti mainīgs). Hologrāfiskais cilvēks atšķirībā no daudzām citām šāda satura grāmatām ir uzrakstīts salīdzinoši vienkārši un saprotami un tas ļoti palīdz, jo reizēm buroties caur dažādākajiem terminiem sanāk pazaudēt pašu domu. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.59 Godīgi sakot, ilgi nevarēju pieķerties G.Grasa grāmatai “Par beidzamību”, jo par beigām – visdažādākajos veidos visam. Taču tagad izlasot, saprotu, ka grāmata ir pilna ar pērlēm. Ar vārdu pērlēm, ar zemtekstu pērlēm, ar domu pērlēm. Tik daudz pateikt tik maz rindiņās. Kā haikās.
“UN TAD NĀCA KSAVIERS
Arī vakardienas orkānam, tāpat kā iepriekš citiem, bija savs vārds, lai tas, ierindots pie pārējiem, barotu statistiku, kalpotu zinātnei un apkopotu nodarītos zaudējumus.
Taču šoreiz- tā rakstīts manā kladē – postījumu bija mazāk, lai gan piekrastēs ūdens uzkāpa augstāk nekā sešdesmit otrajā, un tas atdzīvināja akcijas koncerniem, kuri par maksu iznomā sargeņģeļus un apdrošina visus mājiņbūvniekus pret aizvien stiprāk sašutušās dabas untumiem.” /G.Grass “Par beidzamību”/
Šis būs stāsts par robežām jeb robežu nesaprašanām. Tieši burtiski – par tām kartē ievilktajām svītrām. Nu pasakiet man, kā tas var būt, ka kāds ir tiesīgs novilkt svītru uz zemes un teikt, ka tie aiz svītras ir citi. Manā galvā nekādi nesaliekas tas fakts, ka svītras šajā pusē šī lapsa ir latviešu lapsa, bet tā tur metru tālāk aiz svītras ir pilnīgi cita – lietuviešu lapsa. Šis ūdens, kas pašlaik iztvaiko man blakus, pēc nedēļas nolīs kaut kur pie Melnās jūras un būs citai zemei piederošs dīķis? Visa zeme ir viens organisms, kas dzīvo savā ciklā, viss ir tik cieši saistīts, kāpēc kaut kādi cilvēki – zemeslodes skudras ir tiesīgi savilkt līnijas? Un vēl karot par tām. Varbūt es esmu ļoti aprobežota, bet manā galvā tas nesaliekas, ne robežas, ne kari. Es dzīvoju pieņemot šo kārtību, bet savā būtībā es to nesaprotu.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.58 Šogad dāvanās – sirsniņas. Katram ar savu vārdu, katram ar savu rakstiņu – personalizēta sirsniņa iekarināšanai eglītē. Iekarot sirsniņu eglē – jāievēlas vēlēšanās, pilnīgi noteikti piepildīsies :) Baltās sirdis dāvina kastītēs baltā zīdpapīrā iesaiņotas. Priecīgus Ziemassvētkus!
iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.
“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”
“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”
Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)
Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.
iedvesmas pieturpunkti nr.55 Neticami gleznainā Igate! Mākoņi spēlē puķes ūdens atspulgos sasēdušies kokos :) Nevar saprast, kur īstākas debesis – tās kas ūdenī vai virs kokiem.
P.s. + visam skaistumam Igates pils krodziņā dod garšīgi ēst – sparģeļus ar ceptu mozarellu :)
Mazām meitenītēm – mazs enģelītis, kas sargās miedziņu, kamēr viņas guļ, un uzburs miljoniem taurenīšu, kas lidos līdzi katru dienu un pasargās :) Dāvana kristībās! Uz zīda gleznots un ierāmēts.
iedvesmas pieturpunkti Nr.54 Katrā pilsētā, katrā vietā ir kāds pārsteidzošs fakts. Par Viļņas uzvarētāju man kļuva šis fakts: Neris krastos netālu no Zaļā tilta katru gadu zied sarkanu puķu stādīti uzraksti: “aš tavęs myliu” (es tevi mīlu) un otrā krastā pretī “aš tavo taip pat” (es tevi arī). Tik romantiski!
Viņa bija kaut kas starp debesīm un zemi. Bija jāpiedzimst par puķi, bet piedzima par cilvēku. Viņa elpo un jūt caur smaržu un gaismu. Viņa ir gaiss, dvesma, kaut kas netverams, pat pašai sev. Viņa redz krāsas kā sajūtas. Un sajūt citu prieku vai skumjas kā smaržu. Viņa ir zīds un neprasiet, lai būtu vadmala. Viņa iet pa zemi kā cilvēks, bet nekad nekad nav jutusies kā pieskārusies zemei. Viņa ir starp cilvēkiem, bet nav. Viņai par smagu cilvēku valoda, par brutālu cilvēku skrējiens pēc kaut kā. Viņa ir dzeja. Viņa ir mīlestība. Viņa elpo caur ādu. Tāpēc nevar izturēt ziemu, kas liek savilkt kārtu kārtas un aizver elpu. Viņa zina kā smaržo rīta gaisma un zina kā skan no kokiem krītošas lapas. Tik nepiemērota ātrajai pasaulei, tik nepiemērota laikam. Neaprociet viņu, kad viss beigsies, ļaujiet lidot.
iedvesmas pieturpunkti nr.53 Mistiski skaista vieta. It sevišķi, ja paveicas ar gaismu. Tik daudz kas Latvijā redzēts, bet par šo vietu nebiju dzirdējusi. Katvaru parks ir apmēram 15 hektārus liels, un daļa tā atrodas Katvaru ezera krastā. Spokainas liepu alejas, no kurām pati grandiozākā ir augšējās terasē – tur atrodamas 400 gadus vecas, četrus līdz piecus metrus resnas liepas.Visiespaidīgākais no visiem Katvaru parka stādījumiem ir liepu ziemeļu labirints ar ļoti īpatnēji veidotām liepām, caur kuru lapotni vasarās nav saskatāmas debesis. Liepas izskatās gluži kā pasakās noburts ļaužu pulks. Un, lai arī Pokaiņi ir Latvijas ezotērkas un misticisma cienītāju Meka, domājams, ka arī Katvaru liepu parks ir pilns ar smalkām enerģijām, spokiem un portāliem uz paralēlajām pasaulēm.
Peļu ģimene. Dāvana pašam mazākajam. Man vislaik gribas, lai bērnu istabās, bērnu acīs vairāk ir mīļie zīmējumi. Nevis tikai pokemoni un visādas modernās hibrīdradības.Vairāk mīlestības. Vairāk īstuma.
Man patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē.
„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu. Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”
Reanimatologs, SKOLOTĀJS Pēteris Kļava saka: “Neapzinātajā kolektīvajā apziņā pār cilvēci valda bailes, kuras sekas ir alkatība un agresivitāte, tāpēc cilvēki mēģina paslēpties reliģijās, filozofijās, dzejā, zinātnes pētījumos vai baudās. Bet viedums piedāvā iepazīt sevi, kas arī ir dzīves jēga. … jūtu, ka ļoti daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju – tie varētu būt 60 000 – interesējas par fundamentāliem garīguma, psihes un zinātnes jautājumiem. Kāpēc es minu šo skaitli? Zinātne izsaka varbūtību, ka ikvienā sabiedrībā apmēram 3 – 4% cilvēku piemīt “Dieva gēns” vai garīguma izziņas gēns. Te arī ir tie 60 000 – 3 % no 2 miljoniem Latvijas tautas”.
Tas ir daudz vai maz?
“Izmaiņas, pasaulē, valstī sākas no katra cilvēka spējām apzināties savu apziņu un tās radošo potenciālu”.
Vakar kursos dzirdēju smuku domu: “Vīrieši ir motori, sievietes ir akumulatori. Kad vīrietim nav enerģijas, nav spēka, ir slikti – viņš pieslēdzas pie sievietes, pie akumulatora, kas par viņu parūpējas un uzlādē, bet lai uzlādētos akumulators – sievietei ik palaikam OBLIGĀTI jādara tas, kas ļauj viņai “lidot””.
iedvesmas pieturpunkti Nr.50 Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”. Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)
“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”
“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”
iedvesmas pieturpunkti nr.48 Italo Klvīno “Neredzamās pilsētas” – īpaša grāmata. Kā dzeja.
“Un tas viss tāpēc, lai Marko Polo varētu izskaidrot vai iztēloties skaidrojam, vai otra iztēlē šķist skaidrojam, vai beidzot spēt izskaidrot sev pašam, ka tas, ko viņš meklē, vienmēr atrodas priekšā un arī tad, ja ir runa par pagātni, tā ir tāda pagātne, kas pakāpeniski pārvēršas, viņam dodoties aizvien tālāk, jo ceļotāja pagātne mainās atkarībā no paveiktā ceļa, – ne jau tuvā pagātne, tā, kurai katra aizejoša diena pievieno pa dienai, bet tālā pagātne. Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās jau zaudējis: atsvešinātība, kas piemīt tam, kas tu vairs neesi, vai tam, kas tev vairs nepieder, tev uzglūn svešās un neiegūtās vietās”
iedvesmas pieturpunkti nr.47 Milāna, Dženova, Portofino, Cinque Terre, Portovenere, bet ja ar to nepietiek, uz 5ām min jāieskrien Toskānā (viens no sapņiem). No Portoveneres šķībā torņa Piza liekas ar roku aizsniedzama, bet paceļam atklājas necerēts, negaidīts pārsteigums – pavisam tuvu ir Lucca – supergaršīgs desertiņš visam pa virsu. Luka man iedzīvojās sirdī sen – no kaut kādām sen skatītām romantiskajām filmām, visticamāk es iemīlējos arī pašā nosaukumā – tas ir tik patīkami izrunājams, tāds apaļš un garšīgs. Pamēģini izrunāt – redzēsi! Tas vārds burtiski eleganti izveļās no mutes :) Un esot tur uz vietas – es nevīlos par šo vietu, tā vēl daudzkārt pārspēja manas iedomas. Luka ir dārgakmens! Ar savu īpašo auru, noskaņu, neskaitāmiem torņiem un sajūtu, ka visas mājas, māju sienas ir mīlestības pilnas. Neprasiet, ko es ar to domāju! :D Es tur vienkārši jutos tik labi kā mājās!
iedvesmas pieturpunkti Nr.46 Cinque Terre no itāļu valodas tulkojas kā piecas zemes. Tie ir 5 mazi ciemati pie jūras klintīs – Monterosso al Mare, Vernazza, Corniglia, Manarola un Riomaggiore. Cinque Terre nacionālais parks iekļauts UNESCO. Satiksmi pārsvarā nodrošina dzelzsceļš un ūdenstransports. Vidējos ciemos ar mašīnām iebraukt nevar. Visus ciemus savieno gājēju takas gar jūru vai pa kalniem – ļoti daudz dažādi maršruti, daži diemžēl slēgti klinšu nogruvumu dēļ, bet tāpat pietiek, kur staigāt un kājas nogurst ārprātā, jo visu dienu ir jākāpelē augšā lejā. Acis var jūsmot nepārtraukti, jo visi ciemi piekļaujas jūrai un skati ir vienas vienīgas pastkartes! Obligāti jāpiemin saldējums – katrā ciemā ir jāapēd citas šķirnes saldējums – garšo dievīgi un enerģija šim pasākumam ir nepieciešama papildus :)
iedvesmas pieturpunkti Nr.45 Portovenere ir vieta, kur jābrauc pēc miera. Maza Ligūrijas pilsētiņa, kuras nosaukums burtiski nozīmē “Venēras osta” vai “Venēras patvērums”, tas iegūts par godu romiešu mīlas dievietei, kuras svētnīca šeit atradusies senatnē. Tā kā Ligūrijas krasts viss ir klinšains, no visām mājām, man šķiet, vērojams skats uz jūru. Mostoties un atverot acis paveras skats uz saules izgaismotu baznīcu ciprešu kalnā aiz līča, kur lēni šūpojas laivas. Brīnišķīgs klusums, tikai neskaitāmas putnu balsis. Sen nebiju jutusi tik daudz miera katrā elpas vilcienā.
iedvesmas pieturpunkti nr.44 Kristofs Onodibio “ienirt”. Grāmata, kuru pēc izlasīšanas, gribas nopirkt un nolikt blakus gultai. Ir tādas grāmatas, kuras pēc izlasīšanas man ilgu laiku gribas vēl paturēt blakus. Jau kādu gadu pie gultas dzīvojas Havjera Mariasa “Iemīlēšanās” (pārsteiguma dāvana man zem spilvena. paldies). “ienirt” ir grāmata, kas jālasa, pilnīgi ienirstot tajā, vislabāk – vienā elpas vilcienā. Par mīlestību, nu protams. Par mākslu. Par bailēm. Par rāmjiem. Par saprašanu. Par nesaprašanu. Par dzīvi, kas jāpiedzīvo. Mana grāmata. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.43 Kvēldiegs. Izrāde: ģitāras skaņa + vertikālā deja + gaismas + video projekcijas. Ar pamatdomu – apzinātie sapņi, ko pasvītroja telpas iekārtojums katrā pusē skatuvei uz melnas sienas uzraksts. Gaismas kā dzirksteles seko līdzi skaņai un kustībai. Spuldzes iedegas no pieskārieniem un nodziest. Sapņi uzprojicējas un nodziest. Skaisti.
iedvesmas pieturpunkti nr.42 Pirms kāda laika pētot izdevniecības sadaļu “Drīzumā” ieraudzīju virsrakstu “Lasītājs vilcienā 6.27”, ieliku savā krājumā kā vēlamo “upuri” lasīšanai. Šodien bija tā priecīgā diena, kad bibliotēkā tiku pie grāmatas – pilnīgi jauna vēl bibliotēkas plauktos nepagulējuša eksemplāra. Melns samtains vāciņš, kas jāpaglauda (nav iespējams atturēties :D). Vienīgā bēdlieta – pārāk plāna. Bet par pašu grāmatu varu teikt, ka viena no pēdējā laika skaistākajām lasītajām grāmatām. Visnetipiskākais mīlasstāsts, kas sākas aiz grāmatas robežām. Visdīvainākie varoņi. Visdīvainākās darbības vietas. Manā gaumē.
Šis nebūs nekāds iedvesmas pieskāriens. Šis būs skumjais fakts par ātrumu, kādā dzīvojam. Ir tādi, kam ātrums sagādā prieku, ātra dzīve, daudz notikumu, bet … ir tādi kā es, kam gribas redzēt detaļas, kuras nav iespējams pamanīt, braucot savos ātrvilcienos. Ātrvilcieni samiglo skatu, viss saplūst vienā, nevar pat koncentrēties, lai izlasītu staciju nosaukumus, kur gribētos izkāpt un iepauzēt. Galva ir tik koncentrēta, acis žilbst, nogurst un nevar saprast, cik daudz jau pazibējis garām, ko būtu gribējusi redzēt. Nevar saprast, kas uz priekšu. Man pietrūkst miera, elpas un smalkuma apkārt, visi skrien, samin puķes, rausta bērnus un neredz, cik smalka pasaule mums ir blakus.
Apsoli, ka pamanīsi, kurā dienā parādīsies pirmie pavasara pumpuri kokos un pamanīsi brīdi, kad viņi izšķilsies. Tas ir svarīgāk par atskaiti, par nepabeigto darba tabulu.
iedvesmas pieturpunkti nr.41 Vakar mūzikas namā Daile biju uz koncertuAija Vītoliņa & Tango Sin Quinto – Klusums. Tādu pašu nosaukumu pieejams arī albums. “Klusums ir skaļāks par vārdiem, troksni. Klusums ir miers. Klusums ir balts,” par albuma nosaukumu saka Aija Vītoliņa. “Albums ir dažādu latviešu autoru redzējums par dzīves netveramo un brīžiem trauslo ritējumu, par laiku, kura vērtību var apjaust tikai vienkāršās sarunās ar sev tuvajiem, un galvenokārt ar sevi pašu, arī par mirkļa skaistumu.”
Joprojām esmu skaņas un gaismas hipnotizēta. Vakar uzbūrās sajūta, ka ieslēgts pavasaris vai agra vasara, siltums, puķes, putni. It kā smalks un gaisīgs vieglums reizē ar pamatīgu reibinošu siltumu. Hipnotizējošs laimes mirklis, kad ir sajūta, ka pats skaistākais notiek tieši šobrīd un ne par ko citu domāt nav iespējams.
iedvesmas pieturpunkti nr.40 “Varbūt tas ir viens no realitātes trūkumiem,” viņš sacīja. “Ka mums tā jāizskaistina arī brīžos, kad tā ir visskaistākā.” Viņš mirkli domāja, tad piebilda:
“Bet varbūt trūkums piemīt nevis realitātei, bet gan mums. Varbūt tieši mēs neuzdrošināmies ticēt tam, ka skaistums pastāv un pastāvēs?”
“Kā Grēta Garbo,” minēja Vīka kundze. “Visa pasaule apbrīno viņas nevainojamo profilu, bet viņa domā tikai par to, ka viņai ir lielas pēdas.”
iedvesmas pieskārieni nr.39 Vēl daži darbi ar ūdensizskaloto koku. Driftwood jeb ūdens samīļotais koks. Tas ir koks, ko ūdens glāstījis tik ilgi, ka tas kļūst gluds, maigs. Nav vairs skabargu, glāsmains kā zīds. Man ir mīļi vecāki, kas sarūpē man šo lielisko materiālu!
Īsi izstāstīšu par tehniku tiem, kam pašiem gribas darīt šo lietu:
1) koku sagatavo ar smilšpapīru maksimāli gludu, lai mazāk rievu un iedobju, notīra putekļus.
2) sagatavo virsū liekamo uzrakstu vai bildi, izdrukājot to uz lazerprintera (tintes printeris neder šajā gadījumā). Ja tas ir uzraksts – tam obligāti jābūt spoguļrakstā.
3) ņem transfēra pastu – gelu (Es lietoju: Rayher Chalky finish transfer medium) uzklāj to uz koka un arī uz izdrukātā uzraksta. Liek uzrakstu “ar seju” pret koku un nogludina cieši cieši, lai pielīp pie koka un nepaliek gaisa burbuļi.
4) jānožūst kārtīgi – vēlams atstāt uz nakti vai izžāvēt kāda siltuma avota tuvumā.
5) pēc nožūšanas samitrina pielīmēto papīru un lēnām glauda, glauda, glauda, kamēr viss papīrs norullējas nost. Jādara pacietīgi un uzmanīgi, lai nenorautu arī burtus. Kad viss papīrs noberzēts nost. Ļauj nožūt un nolako ar matēto laku (ja ļoti patīk var arī ar glancēto).
6) ja nepieciešams, pievieno virvīti vai ko citu, ja koks domāts kāršanai pie sienas.
iedvesmas pieturpunkti nr.38 Šodien dzēru visgaršīgāko kapučino Rīgā! Esmu kapučīno fane, jo latte pa vāju, espresso pa stipru. Kapučīno ir garšas apskāviens! Šodien atklāju Rīgas kapučīno uzvarētāju – restorānā “Naples”. Arī pica tur izcila! Perfektas otrās brokastis!
iedvesmas pieturpunkti nr.37 visskaistākā ir vēlas pēcpusdienas gaisma. Silta un mierinoša. Dienasgaisma ir asa, tīra un visredzoša. Rīta gaisma ir modra, optimistiska un dzidra. Taču vēlā pēcpusdienas gaisma ietin noskaņā, nomierina un sagatavo vakaram. Klusināta un silta. Vienmēr silta! Pat ziemā! Tā ir mana mīļākā gaisma, uz kuru nekad neapnīk skatīties. Ziemā ļoti reti sastopams prieks. Priekšspēle saulrietam – mirklis pirms.
iedvesmas pieturpunkti nr.83 
iedvesmas pieturpunkti nr.82 
Man vislaik par to jādomā. Tāpēc pierakstīšu. Varbūt neurķēsies tik daudz pa galvu šī doma tad. Lielākais vairums cilvēku nepazīst paši sevi. Mani ieskaitot. Burtiski. It kā aiz rīkles gala būtu melnais caurums. Daļa vismaz teorētiski zina, kam tur būtu jābūt, bet liela daļa nezin neko un nav ne mazākās nojausmas, kā tur iekšā viss darbojas. Bet tie esam mēs. It kā plānā āda būtu kaut kāds milzīgs aizsargmūris, aiz kura mums nekas nav jāredz un jāzin. Paskaties uz sevi! Tu zini, kas darās aiz tavas milimetru biezās ādas? Ķermenis ir kā mašīna, kas iedots lietošanai uz šo dzīvi. Mašīna jākopj un jālej pareiza degviela, tad var lietot ilgi. Ja lej lētāko „soļarku”, motoriņš – „kaput”. Pārāk bieži mēs uzfrišinam savas fasādes, bet kas iekšā darās? It kā tie nebūtu mēs. It kā par to mēs nebūtu atbildīgi. Tā kā strausi. Neredzu, tātad nekā nav. Un par to, kas darās „ķirbī”? Kā viens gudrs izteicās – cilvēki smadzenēm pārķemmē pāri matus. Smadzenes arī ir mašīna. Kas jākopj. Jāapgreido ar informāciju, citādi nepavilks jaunas programmas. Jākustina, lai neierūsē. Neapgreidotas smadzenes domās tikai par spīdīgu korpusiņu. Vai nedomās vispār. Bet iekšiņa?!? Nav nekā grūtāka un jēgpilnāka kā iepazīt pašam sevi. Kāpēc tu domā to, ko tu domā? Kā atrast īstās atbildes nepazaudējoties prāta uzburtajās ilūzijās? Prāts atradīs attaisnojumu jebkam – par aukstu, par vecu, nav laika, tikai šo vienu reizīti vēl pa vecam un tad gan, utt līdz bezgalībai. Prātam ir simts un viens aizkars, ko aizlikt priekšā saprātam. Un tu iepinies skaistajos, patiešām skaistajos, bet maldinošajos aizkaros, sapinies un tur arī paliec. Biedējoši ir no visa atbrīvoties. Un vilinoši. Redzēt sevi un pasauli skaidri nevis caur aizkariem.
iedvesmas pieturpunkti nr.79 
iedvesmas pieturpunkti nr.78 
iedvesmas pieturpunkti nr.60 
Man patīk domas, kas kā puzles gabali saslēdzas galvā. Vakar pēc ieraksta šeit par 3% uz izziņu, apziņu tendētajiem cilvēkiem sapratu, ka tieši tā pati doma izskan vienā no maniem iemīļotākajiem citātiem. Tā parasti ir, kad pieslēdz apziņu, interesi kādai lietai – Tu to sāc redzēt visur. Un bieži dažādas savstarpēji nesaistītas lietas, domas saslēdzas vienā puzlē. 
iedvesmas pieturpunkti nr.48 
iedvesmas pieturpunkti nr.44 
iedvesmas pieturpunkti nr.42 
iedvesmas pieturpunkti nr.41 
iedvesmas pieturpunkti nr.40
iedvesmas pieskārieni nr.39 
iedvesmas pieturpunkti nr.38 